Izglītības sistēmā ir viens galvenais uzdevums: skolotājs, skolotājs un vēlreiz skolotājs
Pašlaik skolotāju trūkums ir kritisks, tā jau ir krīze, kas atstāj milzīgu negatīvu ietekmi ne tikai uz vispārējo izglītību, bet arī uz augstāko izglītību, intervijā aģentūrai LETA uzsver Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas (LETERA) izglītības eksperte, bijusī izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile. Lai situāciju mainītu, ir jāturpina skolu tīkla optimizēšana, jāpaaugstina atalgojums un jānodrošina metodiskais atbalsts pedagogiem. Vienlaikus ekspertes ieskatā pašreizējā arodbiedrība ir slikta partnere šo jautājumu risināšanā un diemžēl grauj skolotāju prestižu.
Laikā, kad top jaunā valdība un politiķi aktīvi diskutē par darāmajiem darbiem, kādi jūsu ieskatā ir galvenie uzdevumi, kas būtu jāpaveic nākamajam izglītības un zinātnes ministram?
Izglītības sistēmā ir viens galvenais uzdevums: skolotājs, skolotājs un vēlreiz skolotājs. Pašlaik skolotāju trūkums ir kritisks, tā jau ir krīze, kas atstāj milzīgu negatīvu ietekmi ne tikai uz vispārējo izglītību, bet arī uz augstāko izglītību. Risinot problēmas ar skolotāju pieejamību, ir jāsakārto atalgojuma jautājums. Ir jābūt skaidrībai par skolotāju algu palielināšanas grafiku un ir jāpilda iepriekšējie solījumi. Ne mazāk svarīgi ir risināt problēmas ar pedagogu nodrošināšanu ar mācību un metodiskajiem materiāliem. Ja netiks atrisināti minētie jautājumi un turpināsies krīze ar skolotāju pieejamību, viss pārējais kļūs nebūtisks, jo vienkārši nebūs, kas skolā strādā.
Teju katra izglītības ministra laikā ir bijuši pedagogu streiki. Kāda ir jūsu prognoze, vai ar tiem neizbēgami būs jāsaskaras arī nākamajam ministram?
Es domāju, ka kaut kādas protesta akcijas, visticamāk, būs, jo pašreizējā pedagogu atalgojuma aprēķināšanas sistēma nekādā veidā nerada skolotājiem skaidrību, cik viņi pelnīs. Tāpat līdz galam neatrisināta ir skolu tīkla sakārtošana.
Attiecībā uz streikiem, cik saprātīgas jums šķita pēdējās Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) prasības, vai visām varat piekrist?
Es piekrītu tam, ka skolotāju atalgojumam ir jābūt lielākam un slodzei sabalansētākai, bet es nepiekrītu veidam, kādā LIZDA strādā pie šo prasību īstenošanas. Man tas izskatās pēc politiskām spēlēm.
Minēšu piemēru. Ja es kā neapmierināts darbinieks aizeju pie sava priekšnieka un saku, ka vēlos sabalansētāku darba slodzi, tad šajā sarunā mēs nonāksim pie kaut kā ļoti konkrēta. Proti, man ir jāpasaka, vai es vēlos strādāt četras dienas nedēļā vai es vēlos divas stundas pusdienlaiku. Jebkurā gadījumā manām prasībām par sabalansētāku darba slodzi ir jāizpaužas konkrētos priekšlikumos, par kuriem tad var diskutēt. Tāpat, man šķiet, arī LIZDA vajadzētu spēt pateikt ļoti konkrēti, ko tā vēlas. Preses konferencē pēc vienošanās panākšanas kopā ar [izglītības un zinātnes ministri Anitu] Muižnieces kundzi un premjerministru bija viena ļoti interesanta epizode. LIZDA vadītāja Inga Vanaga teica: mēs esam ļoti apmierināti, mēs sasniedzām visu, ko gribējām un vēl vairāk. Tas ir pierādījums manipulējošajam veidam, kādā LIZDA strādā, un man tas nav pieņemami.
Vai lielāka problēma ir mazās algas vai nesabalansētā slodze? Vai arī abas šīs komponentes iet roku rokā?
Tās neapšaubāmi iet roku rokā. Ja pamatalga ir pārāk maza, skolotāji strādā vairākās darba vietās, kas rada nesamērīgi lielu darba slodzi. Ja pamatalga par vienu slodzi sasniegtu vismaz valstī vidējās algas apmēru, skolotāji varētu samazināt kontaktstundu klasē slodzi.
Vai jāturpina skolu tīkla optimizācija? Ko iesākt ar tām skolām, kas skolotājiem nevar piedāvāt pilnu slodzi? Vai atrisinām skolotāju trūkuma problēmu, kamēr būs skolas, kas nespēj nodrošināt pilnu slodzi?
Šis ir ļoti labs brīdis skolu tīkla optimizācijas pabeigšanai. Ir ļoti skaidri jāpasaka, ka var būt mazas sākumskolas tuvu dzīvesvietai, taču tad ir jārēķinās ka šādā skoliņā, piemēram, ar 15 bērniem, būs divi skolotāji, ieskaitot direktoru. Šāds modelis sākumskolā ir pieņemams. Savukārt vidusskolām gan jābūt pietiekami lielām, tur ir jābūt visiem attiecīgo specialitāšu skolotājiem un viņiem jāspēj nodrošināt pilna slodze. Apstākļi ir labvēlīgi tāpēc, ka ir notikusi administratīvi teritoriālā reforma, novadi ir kļuvuši lielāki un pašpietiekamāki. Līdz ar to teorētiski vajadzētu būt vieglāk pieņemt šādus politiskus lēmumus. Diemžēl līdz šim nevienai valdībai nav pieticis politiskās drosmes paātrināt skolu tīkla sakārtošanu.
Sliktākais ir tas, ka šajā politiskajā diskusijā tiek piesaukti skolotāji, kas nekādā mērā nevar ietekmēt skolu slēgšanu vai neslēgšanu. Faktiski tieši skolotāji ir pašreizējās situācijas ķīlnieki un daudzi ir spiesti strādāt vairākās skolās vai mācīt papildu mācību priekšmetus, kuros viņi nav speciālisti, lai savāktos pilna slodze un būtu normāls atalgojums. Galvenie priekšdarbi, lai pabeigtu skolu tīkla sakārtošanu, pēc detalizētām sarunām ar visām pašvaldībām, tika izdarīti jau premjerministres Laimdotas Straujumas laikā, kad es biju ministre. Pēc tam uzņēmums “Jāņa sēta” ar ekonomģeogrāfu Jāni Turlaju priekšgalā sīki izstrādāja skolu tīkla kartējumu, iekļaujot arī ceļu tīklu un veicot aprēķinus par attālumiem un pārvietošanos. Tas viss jau ir izdarīts. Es gribētu vēl pieminēt, ka valstī katastrofāli trūkst publiski pieejamas informācijas par skolu uzturēšanas izmaksām. Tā ir ļoti slikta situācija, kas kavē lēmumu pieņemšanu.
Ceru, ka šīs valdības laikā izdosies pieņemt nepieciešamos politiskos lēmumus un beidzot skolu tīklu stabilizēt.
Visu interviju iespējams lasīt e-laikraksta "Izglītība un Kultūra" jaunajā numurā: https://skolasvards.lv/magazines/izglitiba-un-kultura/599
Rūta Kesnere / LETA
Avots: www.nozare.lv
Foto: LETA
