Kā vērtē gaidāmo citādo vērtēšanas kārtību?

Vai sabiedrībā ir lielāka izpratne par iecerēto vērtēšanas pieejas maiņu, kā par to savstarpēji sarunājas – skolas vadība, skolotāji, skolēni un vecāki? Kā Skola2030 ekspertu ideju skaidro Valsts izglītības satura centrs? Pieredze un redzējums ir dažāds, par to liecina arī “Izglītība un Kultūra” uzklausītie viedokļi. 

Limbažu Valsts ģimnāzijas direktore Gunta Lāce

Ģimnāzijā jau pagājušajā mācību gadā proaktīvi ieviesām jauno vērtēšanas kārtību. Strādājām, lai vecāki būtu informēti un daudz skaidrojām skolēniem.13. martā noorganizējām konferenci 400 cilvēkiem un dalījāmies ar praktiskiem piemēriem. 

Sākumā visiem bija satraukums, kā par jebkuru jaunu lietu. Mācību gada beigās salīdzinājām vērtējumus un nav būtiskas statistiskas atšķirības ar iepriekšējo mācību gadu, kad varēja pārrakstīt pārbaudes darbus. Pirms Ziemassvētkiem veicām skolēnu aptauju un pamatā saņēmām divas atbildes, ka vairāk mācās pirmajā reizē pirms pārbaudes darba un daļa atzīst, ka ir zināms stress par noslēgumu pavasarī. 

Manuprāt, ļoti pozitīvi, ka jaunā sistēma savā ziņā uzliek lielāku atbildību arī skolotājam, jo iepriekš paļāvās, ka pēc pārbaudes darba secinās, ko kurš prot un skolēni varēs pārrakstīt.

Pārejas gadā 1. semestrī pieļāvām, ka nevis visos mācību priekšmetos, bet kopumā vienu pārbaudes darbu var pārrakstīt. Uz šo iespēju no 660 skolēniem pieteicās 34, bet no tiem atnāca pārrakstīt 23.  

Protams, ir vēl darāmā, lai izveidotu līdzsvarotus pārbaudes darbus, taču tas ir skolotāju ikdienas darbs. Skolotāji ir profesionāļi un zina, kā vērtēt. Pasaulē ir zinātniski pamatots, kāda vērtēšana dod labu rezultātu. Jaunā pieeja tuvina mūs pasaules labākajiem piemēriem. 

Lubānas vidusskolas direktores vietniece Dace Mežsarga

Konferencē par vērtēšanu, kas notika Limbažu valsts ģimnāzijā, noklausoties eksperta Pāvela Pestova teikto, viss ir loģiski, skaidri un visam ir jābūt ideāli.  

Jau šajā mācību gadā daļēji pārgājām uz jauno vērtēšanas kārtību un atļāvām semestrī labot vienu nepietiekamu vērtējumu katrā mācību priekšmetā. Mācību gada beigās, protams, bērnam ir iespēja uzlabot gada sniegumu. Sākumā bija zināms satraukums, vai nepalielināsies nepietiekamie vērtējumi, taču ir pat mazāk. Mūsu skolas vērtēšanas kārtībā ir iestrādāts noteikums, ja formatīvajā vērtējumā skolēns saņem zemāk par 40%, tad ir obligāti jāapmeklē konsultācijas, un tas patlaban strādā. Pirms pārbaudes darba ir vairāk jāiegulda darbs, vairāk jāmācās. 

Saprotam arī, ka daļai skolotāju ir grūti vērtēt citādi, nekā ir pierasts, vēl valda zināmi stereotipi pieņēmumi. 

Lubānas vidusskolas direktore Iveta Peilāne

Mācību gada sākumā vairāk bija satraukušies vecāki. Pēc 1. semestra veicām nelielu vecāku aptauju, kā viņi ir uztvēruši ieviesto vērtēšanas kārtības jauninājumu un ar rezultātiem, un viedokļi bija dažādi. Daļa vecāku uzskata, ka jaunā kārtība neļauj bērniem kļūdīties un vecā sistēma bija labāka, taču daļa vecāku atbalsta jauno vērtēšanas kārtību, jo domā, ka tā vairāk motivē gatavoties pārbaudes darbam. Viņi saprot, ka tas veicina pastāvīgu mācīšanos, nevis īsi pirms pārbaudes darba. 

Mūsu skolā klasē vidēji ir 14 bērnu un pieļauju, ka viena no mazo skolu priekšrocībām ir vieglāk saņemt atgriezenisko saiti. 

Esam nolēmuši, ka 2. maijā Madonas  novadā rīkosim metodisko dienu “Domāt, darīt, dalīties” un aicināsim pie sevis uz Lubānas vidusskolu, lai dalītos ar savu līdzšinējo pieredzi. Skolā uzsākām to darīt, lai visi pamazām pierastu un nebūtu kā ar nazi nogriezts. Vēl jau nav zināms, ko nolems ministrijā un iespējams būs arī kādas izmaiņas. 

Aizkraukles novada vidusskolas direktors Aldis Labinskis

Ar skolotājiem esam iesākuši veidot savu vērtēšanas kārtību, metodisko jomu pārstāvji iesniedz priekšlikumus, un paredzēts visu izvērtēt. Vēl jau nav īsti skaidrība un konkrētība, vai jaunā kārtība būs no 1. septembra. Ka mainīsies vērtēšanas sistēma, esam informējuši arī vecākus, taču nezinām, kā informācija ir uztverta. Uzreiz pieņemt to, ka labot varēs tikai gada atzīmi, būs grūti, ir jāpaiet ilgākam laikam, līdz tas nostabilizēsies visu apziņā. 

Nav arī noteikts, cik bieži ir jābūt formatīvam vērtējumam. Ja tematu apgūst pusotru mēnesi, tad, protams, tikai viens formatīvais vērtējums ir par maz.  

Saprotam, ka visi temati nav vienlīdz nozīmīgi, bet kā izskaidrosim, piemēram, ka saņemtais vērtējums 10 ir tikai 8, ja par plašākā temata apguvi ir saņemts zemāks vērtējums. Tad jau iepriekš skolēniem ir jāpasaka, ka daļu pārbaudes darbus vērtēs maksimāli ar 8 ballēm un citu – ar 10 ballēm, taču tā arī nevarētu darīt. 

Arvien vairāk ir bērnu, kuriem ir speciālā izglītības programma 5.6 un 5.8, piemēram, vienā klašu grupā ar trīs paralēlklasēm kopumā tādu skolēnu ir 14, vidēji klasē mācās ap 20 skolēnu. Pārbaudījumos viņi var izmantot atbalsta materiālus un ir pagarināts darbu izpildes laiks, taču citādi visiem ir jāsasniedz vienāda latiņa. 

Ja pārejas periodā skolēniem atļaujam pārrakstīt un labot darbus, kā līdz šim, tad tas vairs nav pārejas periods. Lai izdarītu secinājumus, ir jāizmēģina viens cikls. Līdzīgi kā ar projektu Skola2030 un tikai tad saprotam, uz kurieni braucam vai nebraucam. 
 

Saeimas deputāte Ilze Vergina

Esmu aptaujājusi skolotājus praktiķus un viņi atzinīgi izsakās par notikušo konferenci Limbažu Valsts ģimnāzijā, bet joprojām tiek uzdoti daudzi jautājumi. 

Viens stāsts ir par ģimnāziju audzēkņiem un otrs ir par skolēniem, kuriem ir dažādas problēmas un šādu bērnu ir pietiekami daudz. Domājot par šiem bērniem, vairāk būtu jāpievēršas, vai vērtēšanas sistēma tiek veidota skolā uz vietas, vai tā ir valsts pieeja, kuru varētu izmantot visas skolas. Domāju gan skolēnus, kuri paliek uz otru gadu, gan, kuriem vajag speciālu atbalstu saistībā ar sociālām problēmām, iekļaujošu izglītību. 

Jāpievērš uzmanība arī skolēnu vecuposmiem no 4. līdz 6. klasei, no 7. līdz 9. klasei un no 10. līdz 12. klasei, ko katrā no tiem atļauj vai neatļauj darīt, tāpat, cik skolas ir gatavas jaunajai sistēmai. Daudzi skolotāji praktiķi atzīst, ka ir vīlušies par projektu Skola2030 un mācību saturu, un tagad netiek uzrunāti un uzklausīti arī par vērtēšanas jautājumu. Ejot tikai lieliem soļiem uz priekšu, nesarunājoties un nelabojot kļūdas, rodas iespaids, ka maz tiek domāts par katru bērnu. Jāņem vērā, ka snieguma līmeņi būs ļoti atšķirīgi un ir bažas, vai visā šajā idejā nepazudīs pats galvenais – bērns. Skolotājiem jau patlaban ir pietiekami liels slogs, lai aprakstītu snieguma līmeņus, diemžēl nav visu nepieciešamo mācību līdzekļu, lai viņus atbalstītu, tāpēc vēl ir jāpārliecinās, vai jauno pieeju var ieviest no 1. septembra.
 

4. klases skolēna mamma Simona Innus-Pāvelskopa: 

Pozitīvi vērtēju, ka līdz ar vērtēšanas sistēmas maiņu visās Latvijas skolās būs vienota pieeja atzīmju intervāla noteikšanā. Uzskatu, ka pret bērniem tas ir godīgi. Patlaban skolā, kurā mācās mans dēls, ir paaugstinātā vērtēšanas sistēma angļu valodā. Piemēram, lai iegūtu 4 balles, no pārbaudes darba jābūt izpildītiem vairāk nekā 60 procentiem, bet salīdzinoši citā skolā par šādu sniegumu skolēns saņem 6 vai 7 balles. Pati esmu absolvējusi Rīgas Centra humanitāro ģimnāziju un angļu valodu apguvām pastiprināti un vairāk bija jāzina, taču novērtēja atbilstoši izpildīto uzdevumu rezultātam. Ja arī ir skola ar noteikta priekšmeta specializāciju un mērķis ir vērsts uz izcilību, tad, manuprāt, būtu vairāk jāmācās un jāzina, nevis jānosaka procentuāli augstāks vērtēšanas slieksnis.  

Lielākie iebildumi ir par aizliegumu labot atzīmes. Klausījos Saeimas atbildīgās komisijas sēdi, kurā Izglītības un zinātnes ministrijas un Valsts izglītības satura centra pārstāvji par jauno pieeju stāstīja, ka vērtēšana motivēs mācīties.
 

Lai arī piedāvāto kombinēto pārbaudes darbu nesauc par eksāmenu, pēc būtības mācību gada beigās arī 4. klases skolēnam ir jākārto eksāmens par visu mācību vielu. Skolēns piedzīvos stresu gatavojoties kontroldarbam un vēl lielāku, ja nāksies kārtot pārbaudījumu gada beigās. 

Kāpēc kādas tēmas apguve īsākā laikā jāuzskata par mazāk svarīgu un, piemēram, saņemtā atzīme 10 tomēr nebūs 10 balles? Vai arī augstākais vērtējums būs tikai 8, lai arī bērna zināšanas par šo tēmu būs pilnībā apgūtas? Iespējams kādu tēmu klasē mācīsies ilgāk, jo formatīvie vērtējumi liecinās, ka vairākumam radušās grūtības uzdevumu izpildē. Ja izmantos svērtās atzīmes, tad ir jāparedz iespēja tās labot, un ar to nedomāju labošanu neskaitāmas reizes, kā tas varbūt notiek šobrīd, bet gan obligātas tiesības labot nesekmīgu rezultātu. 

Patlaban dēla skolā atzīmju skaitu, cik var labot semestrī, salāgo ar mācību priekšmeta stundu skaitu nedēļā. Tas jau ir ierobežojoši, jo nevar mēģināt labot jebkuru nesekmīgu atzīmi. Tāpēc aizliedzot labot vispār, bērniem uz katru pārbaudes darbu jādodas ar zināmām bailēm. Atruna, ka bailes bērnos iedveš vecāki, raisa jautājumu – vai tiešām ierēdņiem šķiet, ka bērns jau 10 gadu vecumā neapzinās pārbaudes darba svarīgumu? Mūsu bērni ir gana gudri un saprot, ka, iegūstot nesekmību, būs jākārto pārbaudes darbs par gada vielu, jāmācās vasarā ilgāk, vai jāpaliek uz otru gadu. Klasē ir 30 skolēni un neesmu pārliecināta, ka skolotāji atradīs laiku pilnībā sagatavot katru bērnu. Kā esmu dzirdējusi no citiem vecākiem, jaunajā vērtēšanas sistēmā iespēja īpaši vairāk laika sagatavoties un atšķirīga vērtēšana nav izstrādāta un apstiprināta arī bērniem, kuri mācās pēc individuālā plāna. 

Neizprotu, kāpēc jomas eksperti mēģina mūsu izglītības sistēmu salīdzināt ar ASV, Kanādas vai augstāk attīstītu Eiropas valstu sistēmu, jo tur mācības un atbalsta pasākumi notiek citādāk. Kādēļ mūsu kaimiņvalstī Igaunijā izglītības sistēma ir stabila un nemainīga un ar bērniem netiek eksperimentēts? 

Līdz šim eksāmeni Latvijā notika 9. un 12. klasē, kad bērni ir psiholoģiski nobriedušāki, bet tagad pārbaudes darbu par visām tēmām kādam bērnam nāksies kārtot jau 9 un 10 gadu vecumā. Uzskatu, ka vismaz nesekmīgās atzīmes būtu jāļauj labot. Citādi to nevaru raksturot kā bērnu spīdzināšana.  

Ja bērniem aizliedz labot kļūdas, tad jāveic izmaiņas arī Administratīvā procesa likumā un visos likumos, kas attiecas uz tiesu, jo tajos ir rakstīts, ka kļūdas drīkst labot. Tāpēc ir jāļauj labot kļūdas un no tām mācīties, jo bērnu atbildība ir mācīties un citu atbildību viņiem nav jāuzņemas. Šo vērtēšanas pieeju nevar attiecināt un apgalvot, ka ir domāta bērnu labākajām interesēm. 

Neviens par to nerunā, īpaši, kādu iespaidu tas atstās uz bērnu emocionālo un fizisko veselību? Vai ir uzklausīti pediatru, bērnu psihologu un psihoterapeitu viedokļi par šāda stresa ietekmi uz bērnu veselību? Varbūt šādu vērtēšanas sistēmu jāsāk ieviest no pirmsskolas, jo nav jau īsta izvērtējuma par Skola2030 programmu un ietekmi uz skolēnu sekmēm. Ir izskanējušas ļoti daudzas  negatīvas atsauksmes, ieskaitot Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas pedagogu iebildumu vēstuli Saeimai par Skola2030. 

Latvijā ir vajadzīga stabila izglītības sistēma, kurā prioritāte ir bērnu vislabākās intereses un izdošanās, ļaujot bērniem mācīties no savām kļūdām, nevis sodot par tām.
 

LU Starpnozaru izglītības inovāciju centra direktore, vadošā pētniece Dace Namsone 

Pieejas maiņa ir saistīta ar mūsu visu uzskatu maiņu. Saeima oktobrī rīkoja konferenci par datos balstītu lēmumu pieņemšanu. Šī vērtēšanas pieeja ir virziens uz klasē – skolotāju līmenī pieņemtiem lēmumiem, kas balstās pierādījumos vai datos. Tātad mēs domājam citādāk par vērtēšanu un tas ir ļoti atšķirīgi no daudzu gadu ilgās pieredzes, domājot par vērtēšanu kategorijā, kā es dabūšu atzīmi. 

Primāri šis ir saistīts ar motivāciju. Pašlaik esošā sistēma nemotivē skolēnu ar to, ka tiek pieradināts darīt tikai tad, ja galā būs vērtējums. Strādājot skolās un ar skolotājiem, nākas saskarties ar ļoti atšķirīgu izpratni. Uzskatus nevar izmainīt vienā tālākizglītības nodarbībā, un dažādi cilvēki uzskatus maina atšķirīgā laikā. Tam ir jāuzkrāj diezgan liels zināšanu daudzums un tam ir vajadzīgs gana daudz diskusiju. 

Līdz ar to, ja mēs gribam sabiedrību, kas balstās nevis emocijās, bet datos, tad ir jāiet šajā virzienā. Gatavība cilvēku uzskatu vienādībā demokrātiskā sabiedrībā neiestāsies nekad. Aicinu būt drosmīgiem un pieņemt lēmumus skolēnu interesēs. 

Ja runājam par pārrakstīšanu, tad ļoti bieži no skolotājiem nākas dzirdēt, ka 4. klasē skolēni nevēlas uzņemties atbildību. Kā tad mēs mācam atbildību, ja ļaujam daudzas reizes pārrakstīt. Kurā profesijā un darbā cilvēki var pārdarīt to, ko viņi dara? Kādu ieradumu mēs izveidojam, cilvēkiem šādi rīkojoties? Vai ministrs pieņem lēmumu un saka, vai es kļūdījos un tūlīt pieņemšu citu lēmumu? Vai mēs gribam šādus sabiedrības locekļus? Aicinu padomāt par sekām, kādas rodas ilgtermiņā.  

Kas attiecas uz skolēniem ar īpašām vajadzībām un iekļaujošu izglītību, ir individuālie plāni un dažādi risinājumi, kurus ir iespējams pielāgot. 

Kopumā uzsāktais virziens uz datos balstītu lēmumu pieņemšanu sabiedrībā noteikti ir turpināms, un pirmais solis ir vērtēšanas pieejas maiņa. 
 

Ilze Brinkmane  I  Izglītība un Kultūra
Foto autors: Limbažu novada pašvaldība, LETA, no personīgā arhīva