Lai pamazām izprastu radošo darbu tapšanas procesu

Dizains un tehnoloģijas ir viens no mācību priekšmetiem, kura koncepcija radās līdz ar projektu Skola2030. Skolotājiem nebija viegli lielās idejas pārcelt uz reālām nodarbībām klasē, taču Zūru pamatskolas dizaina un tehnoloģiju skolotāja Ieva Mickus sāka vispirms radīt sev plānus, ko un kā bērni varētu darīt, lai pamazām izprastu radošo darbu tapšanas procesu. Viņas sadarbība ar izdevniecību “Skolas Vārds” un darba burtnīcas no 1. līdz 6. klasei tagad ir veikums, ko atzinīgi vērtē arī kolēģi. I. Mickus atzīst, ka palīdzēja iepriekšējā prakse darbā pirmsskolā, jo tur bez rokdarbiem neiztikt. 
 

Kā jūs raksturotu, ar ko atšķiras dizains un tehnoloģijas no iepriekš zināmām mājturības, darbmācības stundām? 

Klāt nāca jaunas tehnikas, piemēram, pērļošana, filcēšana, mezglošana. Tāpat mainījās pieeja – nav vairs tā, ka visi dara vienu – ada cimdus vai šuj priekšautu, bet skolēniem ir iespēja izvēlēties. Ja jāsašuj divi auduma gabali, tad piedāvāju dažādus gala variantus, taču gana bieži skolēni izdomā paši un pavisam kaut ko citu. Jāatzīst, ka visiem nav vienādas prasmes, un katrs arī dara pēc savām vēlmēm un iespējām. 

Ir tā, ka vienu gadu darbā aktīvi iesaistās visi bērni un viņiem arī padodas, taču ar citu klasi ir jādomā un jāpiedāvā kaut kas ļoti vienkāršs, lai apgūtu pamatprasmes. 

Kas jūs ir radinājis pie rokdarbiem, vai tās ir tradīcijas ģimenē? 

Daļēji ģimenē, jo gan mamma, gan vecāmamma joprojām ļoti daudz ada, bet, mācoties Babītes vidusskolā, mans mīļākais mācību priekšmets bija mājturība  – piedalījos olimpiādēs, gāju uz visiem iespējamiem pulciņiem – šūšanas, ādas apstrādes u.c. Apgūtās iemaņas lieliski noderēja darbā pirmsskolā, tāpat jau ilgus gadus darbojos kā pašnodarbināta persona un šuju apģērbus bērniem, karnevāliem u.tml.  

Tā kā man šis jaunais mācību priekšmets nebija nekāda lielā raķešu zinātne, jo lielākā vai mazākā mērā nepieciešamās lietas bija darītas. 

Kāpēc izvēlējāties no bērnudārza pāriet darbā skolā? 

Darbā skolā mani aicināja Zūru pamatskolas direktore, bet sākumā atteicos, vien  piebildu, ka vienīgi tikai par mājturības skolotāju un izrādījās, ka tieši tā bija vakance. Apsverot visus plusus un mīnusus, piekritu, un sāku atkal studēt Latvijas Universitātē un mērot ceļu no Ventspils uz Rīgu. 

Kā jūs pamanīja izdevniecība “Skolas Vārds” un aicināja veidot darba burtnīcas? 

Projekta Skola2030 paraugprogrammā nebija izstrādāti pilnvērtīgi paraugi, lai varētu uzreiz sākt strādāt. Šajā procesā daudz palīdzēja universitātes pasniedzējas, kuras mudināja, ka katrs mazākais darbiņš ir jātaisa ar domu, ka paliks kā paraugs, kuru pēc tam rādīt skolēniem.  Pamazām mēģināju pielāgoties jaunajai mācību programmai, sapratu, kas ir jāpilnveido, jādara citādi. Ar katru gadu klāt nāca pieredze, bet viss bija jauns un mācību materiālus nācās veidot pašai. Palīdzēju un dalījos arī ar kolēģiem un to pamanīja arī izdevniecība “Skolas Vārds”. 

Kas bērniem rada lielākās grūtības, kā atrodat vispiemērotākos variantus? 

Tas ir ļoti dažādi un nav vienas atbildes. Piemēram, šogad bija 4. klase, kurā gan meitenes, gan puiši uzreiz uztvēra un padevās tamborēšana, bet iepriekšējos gados bērni nesaprata un varēju rādīt, cik gribu. Ilgi nācās meklēt veidu, lai paveiktu pašu elementārāko. Citiem ir grūti izveidot savu dizainu un viņi labprātāk veido pēc parauga, bet citi nāk ar neparastām idejām, paši piemeklē materiālus un rada savu stilu. 

Patlaban pārsvarā ir viena stunda nedēļā kokapstrādei vai darbam ar tekstila materiāliem, tāpēc skolēni pusgadu mācās pie viena un otru pusgadu atkal pie cita skolotāja. 

Kā kopumā vērtējat jauno pieeju? 

Manuprāt, negatīvi ir jau minētais, ka stundu skaits ir nepietiekams un vairāku tehnoloģiju apguvei atvēlēts pārāk maz laika. Neizprotu, kāpēc programmā tamborēšana parādās tikai 4. klasē, tāpat adīšana tikai 6. klasē un vairs netiek atkārtotas. Skolēns tikai nedaudz iemācās pašus pamatus, aptausta, bet netiek dota iespēja šīs prasmes nostiprināt, attīstīt un saprast. Šūšana parādās 5. un 8. klasē, bet 9. klasē mērķis ir apvienot dažādas tehnikas un radīt savu dizaina izstrādājumu. Problēma rodas, ka daudzas lietas jau ir aizmirstas, tāpēc jāmāca no jauna. 

Vai bērni izprot, kas ir dizains un tehnoloģijas? 

Domāju, ka mazajās klasītēs šos jēdzienus un jēgu viņi neizprot, lielāka izpratne rodas pamazām tikai 4. un 5. klasē. Tad arī veidojas lielāka izpratne, ka dizains ir ne tikai izstrādājuma izskats, bet dizaina elementi var papildināt tā funkcionalitāti. 

Lai paveiktu uzdevumus, kas ir norādīti darba burtnīcā, tiek izmantoti dažādi materiāli, piemēram, māls, audumi, vai visās skolās tie ir pieejami? Kāda ir situācija?  

Grūti teikt, kā ir citās skolā, bet lielāko daļu skolas nodrošina, vismaz tā būtu jābūt, bet, ja materiālus skolēni atnes paši, tad izgatavoto darbu var nest līdzi uz mājām un pielietot. 

Tā kā pati ikdienā šuju, tad audumu atgriezumus nesu uz skolu un esmu lūgusi arī no citiem šūšanas uzņēmumiem. Tāpat aicinu bērnus padomāt, kas jau ir mājās un netiek izmantots, taču varētu pārveidot, nevis pirkt jaunu. Priecājos, ka mani sadzird un tā arī dara, seniem apģērbiem veiksmīgi atrod jaunu pielietojumu. 

Saprotu, ka daudz atkarīgs no skolotāja ieinteresētības un iespējām? 

Jāatzīst, ka jebkuri rokdarbu materiāli ir dārgi un ne visas skolas droši vien tos var atļauties nopirkt. Skolām noteikti jādomā “radoši”. 

Teicāt, ka jaunā pieeja ļauj bērniem pašiem vairāk izvēlēties, kā ir ar vērtēšanu, vai skolotājam nav grūtāk? 

Vienā ziņā ir nedaudz grūtāk, bet esmu izveidojusi vērtēšanas kritērijus, kurus zina arī bērni, piemēram, vērtēju, kāda ir vīļu kvalitāte. Tad nav svarīgi, kas ir šūts – auduma penālis vai priekšauts, tāpat vērtēju, vai tiek izmantots interesants dizaina elements. 

Novērtēju plāna izstrādi, skices, veiktos aprēķinus, kam arī ir liela nozīme, pirms sākt šūt vai tamborēt, adīt. 

Vai ir bijusi kāda ideja, kas jūs ir pārsteigusi? 

Ir bērni, kuri izdara pašu nepieciešamāko, taču ir ne mazums, kuri apsver un domā, ko vēl varētu izdarīt citādi. Piemēram, vienu gadu bija uzdevums uztamborēt četrstūra formas sildītāju krūzītei un pēc tam to sašūt kopā, lai apliktu krūzei. Pēc vairākām dienām viens no zēniem man jautā, kā var uztamborēt aplīti, kad vaicāju, kāpēc, viņš skaidro, ka vajag taču, lai krūze būtu silta arī no apakšas.  

2. klasītē taisījām trauciņus zīmuļiem un piedāvāju uzšūt ziedus kā aplikāciju, bet viens no zēniem iebilda, ka puķu vietā viņš varētu uztaisīt vardes acis. 

Esat ne tikai skolotāja, bet arī direktores vietniece audzināšanas darbā, cik radoši ir šie pienākumi? 

Ne mazāk radoši – jāorganizē dažādi pasākumi, lekcijas. Šobrīd norit gatavošanās popielai, kas ir viens no skolas lielākajiem notikumiem. Nupat bija skaists koncerts, jo skolēnu deju kolektīvs svinēja 10. dzimšanas dienu un atbrauca arī citi dejotāji no Ventspils novada. Lai koncerts izdotos, savu roku pielika ne mazums skolotāju un skolēnu. 

Ko pati vēl vēlaties apgūt no jauna? 

Jau kādu laiku domāju, ka vēlos atsvaidzināt zināšanas ādas apstrādē.  

Kur rodat iedvesmu radošām idejām? 

Galvenokārt iedvesmo daba. Dzīvoju skaistā vietā – meža ielokā un, izejot cauri mežam, paveras jūra...