Profesionālā misija ir būt bērnu ar UDHS advokātei
D. Skara atklāj, ka mērķis ir atklāt milzīgās grūtības, ar ko saskaras bērni un neērtības, ko piedzīvo vecāki un pedagogi, jo daudzi nezina, kā veidot sadarbību un pieeju, lai bērns varētu attīstīt savu patieso potenciālu. “Svarīgi, ka arī pedagogi ir izglītoti un varētu ieteikt vecākiem tikties ar skolas psihologu, ja viņi šos traucējumus nav ievērojuši vai par to izpausmi nav informēti. Grāmatā ir sadaļa par vecāku un pedagogu, tāpat bērnu un speciālistu sadarbību un cik nozīmīga ir šī mijiedarbība,” norāda D. Skara.
Kad apjautāt, ka jūsu profesionālā misija ir būt bērnu ar UDHS advokātei, kā arī iemācīt vecākus būt zinošam sava bērna advokātam?
Kad studēju Latvijas universitātē (LU), bakalaura un maģistra darbs bija par UDHS, tā kā pētnieciskā darbība neviļus aizveda pie tā un radās pārliecība, ka, strādājot ar bērniem, varu kaut ko darīt jau profilaktiski, nevis darboties ar sekām.
Arvien vairāk pētot dažādu informāciju, izpratu grūtības, ar ko bērni sastopas un arvien vairāk par viņiem sāpēja sirds. Tāpat, redzot tendences izglītības sistēmā, kur vairākus gadus vārdos iestājas par iekļaujošu izglītību, taču tajā pat laikā bērni ar UDHS nepamatoti cieš, sapratu, ka kādam par to ir jārunā. Ir gandarījums, ka esmu sadzirdēta un daru sabiedrībai noderīgu darbu, jo manam izveidotajam kontam Instagram un Facebook lapā seko ne tikai vecāki, bet arī izglītības iestādes.
Patlaban pasaulē notiek aktīvi zinātniskie pētījumi par UDHS, jo arvien vairāk bērnu ir sastopami neirālās attīstības traucējumi, taču Latvijā par šo jomu līdz šim bija pieejamas pirms ilgāka laika tulkotas grāmatas, kas jau savā ziņā ir novecojušas. Praksē sastopos ar gadījumiem, kur redzams, ka arī diagnosticējošie ārsti nereti balsta savus secinājumus uz novecojušiem zinātniskiem faktiem un iepriekšējiem slimību klasifikatoriem, kas vairs nav tik efektīvi UDHS diagnosticēšanā.
Tādēļ mana misija ir izglītot vecākus, ko daru konsultāciju un bērnu izpētes laikā, lai viņi varētu meklēt un sastapt patiešām zinošus speciālistus. Jo ātrāk konstatē neirālās attīstības straucējumus un māca bērniem dažādas trūkstošās prasmes, jo veiksmīgāks būs rezultāts. Agrīna diagnostika ir ļoti būtiska ne tikai UDHS, bet arī citu neirālās attīstības traucējumu gadījumos, piemēram, autiskā spektra. Vēlos būt šo bērnu advokāte gan sarunās ar vecākiem, gan ar skolotājiem, jo visbiežāk viņu atšķirība no citiem atklājas tieši skolā, īpaši zēnu vidū.
Kādas ir galvenās UDHS iezīmes, ko pieaugušie neatpazīst?
Visbiežāk vecāki to uztver kā aktīvāku uzvedību un bērnu aizved uz izpēti tikai skolas vecumā, kad iespējams noteikt diagnozi un atklājas, ka ir arī citas grūtības.
Ja šiem bērniem aizliedz kustēties, tad, kad tas ir fizioloģiski nepieciešams, tad mēs aizliedzam šim bērnam arī piedalīties mācību procesā, jo viss par ko viņš domās būs: “nedrīkst kustēties, man jāsēž rāmi”.
Bērnu sodām, rakstām piezīmes par to, kā izpaužas viņa fizioloģija. Salīdzinājumā tas ir kā rakstīt piezīmes vecākiem, ka bērns skolā lieto brilles, bet tas ir pret skolas noteikumiem, jo citi bērni nelieto.
Ja pirmajās klasēs rakstīs tikai piezīmes, tad tiek pazemināts bērna pašvērtējums, un 4. un 5. klasē viņš 
jau sāks runāt pretī, varbūt jau būs pilnībā zaudējis motivāciju sekot mācību procesam. Arvien biežāk par šo bērnu izskanēs atziņas, ka viņš neprot uzvesties, nerespektē un ir nepieklājīgs, taču tās jau ir sekas, jo laikus nesaņēma nepieciešamo atbalstu un palīdzību. Šo bērnu lielākais ienaidnieks ir garlaicība – viņi vienmēr centīsies no tās izvairīties, izdomājot kaut ko radošu, kas nereti var izskatīties kā nedarbi. To visu ņemot vērā, gan mājās, gan skolā vajadzētu padomāt, kā no šīs garlaicības izvairīties, izdomājot kādu interesantu papildu nodarbi, vai ļaujot stundu laikā lietot dažādas palīgierīces, kā fidžetus.
Jūs grāmatā norādāt, ka UDHS nav saistīts ar intelektu, jo bērni ar šo sindromu var būt intelektuāli ļoti apdāvināti, bet var būt arī ar vidēju vai pazeminātu intelektu. Ir bērni, kuriem būs izteiktākas grūtības tikai ar uzmanības noturību, bet viņus mazāk identificēs, jo viņi visbiežāk ir sapņotāji un nevienam netraucē.
Jā, veicot diagnostiku, viņus biežāk palaiž garām. Patiesībā šiem bērniem uzmanības ir pat ļoti daudz, nevis tās trūkst, bet viņi nespēj pareizi izfiltrēt un noteikt, kas ir prioritāte, kam sava uzmanība ir jāvelta. Piemēram, pamanot uz sienas zirnekli, viņi var tam sekot līdzi pusstundu un nedzirdēt, kas notiek stundā. Viņi aizsapņojas un neizpildīs kontroldarbu, viņi nebūs daudzas lietas dzirdējuši, tādēļ nespēs sekot nosacījumiem un skolotājas teiktajam.
Tāpēc būtu jāaizdomājas, kāpēc redzam tikai skolēna uzvedību, bet nepamanām viņa potenciālu? Nereti skolotāji iebilst, ka tādām lietām neatliek laika, ja klasē ir 30 bērnu. Tomēr, ja Jānis konstanti pusi no mācību stundas nav klātesošs, tad taču pēc 20 minūtēm var uzmest aci, vai viņš nav par kaut ko aizdomājies. Protams, nevajadzētu uzsaukt: “Jāni, kur tu atkal aizsapņojies! Cik reizes tev var teikt, ka neesi šeit!” Tā vietā var pieiet un uz galda uzlikt lapiņu ar atgādinājumu pievērst uzmanību stundā notiekošajam, jo pats to uzreiz nespēj apzināties. Vai tā vietā, lai kritizētu bērna nevēlamo uzvedību, sākt pamanīt arī labās lietas un teikt bērnam komplimentus. Tas vilks (uzvedība), ko mēs barosim, arī kļūs spēcīgāks. Skolotāja nepārdomāta rīcība var izraisīt vēlmi citiem skolēniem pret Jāni uzsākt mobingu. To var saukt par pasīvo mobingu, neviļus norādot uz muļķi, par ko var paņirgāties.
Grāmatā rakstu, ka ir būtiski neizteikt kritiku visas klases priekšā, bet parunāt starpbrīdī. Visticamāk arī pieaugušajiem būtu nepatīkami dzirdēt kritiku darba sapulcē.
Nesen Eksziperī starptautiskajā vidusskolā norisinājās konference par iekļaujošas izglītības nākotni, kurā vieslektore Marijke Mailza no Lielbritānijas runāja par arvien biežāk sastopamo neiro daudzveidību jeb neiro diverģenci un to, ka atšķirīgie bērni joprojām netiek iekļauti. Viņa norādīja, ka neirodiverģentiem cilvēkiem ir lieliski prāti un var kļūt par izciliem zinātniekiem, mūziķiem, bet izglītības sistēmā joprojām ir atstumti, vai notiek mēģinājumi ar varu ielikt vienādā rāmī, necenšoties saprast, kas viņiem sagādā grūtības. Vai UDHS arī pieskaitāms pie neiro diverģences?
Tas vēlreiz apliecina, ka neirodiverģences izpausmes kļūst par traucējumu, jo kādam traucē un nav ērti cilvēki, jo nav standarta un neiederas konkrētā kastē.
Grāmatā runāju par stereotipiem pieņēmumiem, ka vainīga ir nepareiza audzināšana, aizraušanās ar tehnoloģijām, taču nestandarta domāšana jau bija sastopama Hipokrāta laikos. Mūsdienās vecāki to uztver kā aktīvāku uzvedību un visbiežāk bērnu aizved uz izpēti tikai 1. vai 2. klasē un atklājas, ka ir arī citas grūtības. Tas notiek arī tāpēc, ka bērnudārzā bērni varēja spēlēties, būt aktīvi un nebija jāsēž 40 minūtes. Skolā bieži norakstām apdāvinātus bērnus, jo viņi nav ērti – informāciju uzver atšķirīgi.
Runājam par iekļaujošiu izglītību, kas ir koks ar diviem galiem, jo viss atduras pret resursu trūkumu. Ja klasē ir 30 bērni, tad viens pedagogs arī nespēj iekļaut visus.
Uzskatu, ka nav pieņemama Izglītības un zinātnes ministrijas rīcības politika – aizvērt mazās skolas, kur skolotāji vairāk var pievērst uzmanību katram bērnam. Daudzi vecāki tieši no lielajām pilsētām veda bērnus uz mazajām skolām, tāpēc, ka bērna intelekts nav traucēts, bet viņi neiederas daudzskaitlīgā klasē. Lielajās skolās šie bērni pazūd, visi grib no viņiem tikt vaļā.
Piekrītu visam, kas rakstīts Valsts izglītības satura centra veidotajos informatīvajos materiālos par iekļaujošu izglītību, bet reāli tā nenotiek.
Jo vairāk pētu atklājumus šajā jomā, jo vairāk saprotu, ka jāmainās uztverei, kas ir pieņemtā norma. Vienā klasē būs bērni ar autisma dažādām izpausmēm, UDHS, mācīšanās un viegliem intelekta attīstības traucējumiem, redzes, dzirdes un valodas traucējumiem. Tā nebija bērnu izvēle domāt citādāk, bet viņu smadzenes ir attīstījušās citādāk.
Vai, jūsuprāt, ir kļūda veidot skaitliski lielas klases?
Neuzskatu, ka šos bērnus ir jāizolē un jāveido īpašas klases, taču mazajām skolām ir savas priekšrocības. Padomju iekārtā dzīvojām ar domu, ka dažādais neeksistē un visi esam vienādi pēc formas un krāsas.
Vēlos, lai mans un citi bērni redz, cik esam dažādi un neviens nekur nepazūd.
Jau pieminētajā konferencē par iekļaujošu izglītību, kāda lektore uzsvēra, ka cilvēks ar UDHS var būt lielisks izglītības iestādes vadītājs.
Piekrītu, jo starp cilvēkiem, kuriem ir konstatēts UDHS, ir izcili sportisti, mūziķi, lielu kompāniju īpašnieki, piemēram, Stīvs Džobss, Ričards Brensons. Viņu domu lidojums ir augsts, vien nācās atrast komandu, kas idejas realizē. Viņiem ir bijusi iespēja un paveicies ar vidi, tāpat ir bijis stiprs dzīves spēks. Pētījumi liecina, ka diemžēl vairāk nekā pusei no cilvēkiem ieslodzījumā un tiem, kas dzīvo uz ielas, arī ir UDHS, jo viņiem droši vien neviens nenoticēja un tāpēc neizdevās.
Pedagogam ir milzīga loma, dažreiz pat nozīmīgāka nekā vecākam, lai bērni nenonāktu uz ielas. Ir vecāki, kuriem nebūs spēka vai zināšanu būt bērna advokātam un cīnīties. Visai bieži dzirdu no vecākiem, ka baidās runāt ar skolotāju, bet patiesībā, ja skolotājs vecākā neieklausās, tad būtu jāvēršas tālāk pie direktora vai citām instancēm, jo kurš gan cīnīsies par viņu bērnu. Lai gan zinu, ka ir daudz skolotāji ar lielo burtu, taču zinu arī, ka liela daļa nevēlas ne papildu izglītoties, ne domāt.
Patlaban LU vadu profesionālās pilnveides kursus pedagogiem par bērnu vecumposmu īpatnībām un attīstību. Uzklausot viņu pieredzi, konstatēju, ka ir tādi, kas vēlas palikt kontroles un varas pozīcijās un nav gatavi mainīt uzskatus, vien runā par cieņu, ko vēlas no skolēniem saņemt. Manuprāt, cieņu mācām, nevis pieprasām. Ja necieni bērnu, tad nevar sagaidīt, ka viņš cienīs tevi. Pedagogiem vēlos atgādināt, ka daudz svarīgāk par mācību priekšmeta mācīšanu ir bērna mācīšana.
Piemēram, bērni ar UDHS ļoti bieži matemātikā darbības veic galvā un uzraksta tikai rezultātu un saņem zemu vērtējumu, jo nav uzrakstīts saistītais atrisinājums pa soļiem, taču viņš to nespēj, jo ir grūti analizēt pašiem savas darbības pa soļiem. Rodas jautājums, vai šāda pieeja vērtēšanā ir taisnīga? Būtiskāk taču ir apgūtā prasme izrēķināt, kas noderēs arī reālajā dzīvē iepērkoties, nevis saistītais pieraksts. Mēs pieprasam no bērniem pielāgošanos, bet aizmirsam būt un mācīt elastīgu domāšanu.
Vairāki vecāki ir lūguši arī psihologu skaidrojumu par gaidāmo vērtēšanas pieeju skolā, vai aizliegums labot nesekmīgas atzīmes ir bērnu labākajās interesēs vai tomēr nav? Viņi paredz, ka iespēja labot tikai gada atzīmi daudziem radīs lielu stresu?
Manā skatījumā, ja pedagogu atalgojums/vērtējums balstītos uz bērnu vērtējumu, piemēram, matemātikā pēc kādas tēmas apguves klasē vidējā atzīme ir 4, tad ir jādomā, kur slēpjas problēma. Skolotājiem būtu lielāka atbildība darīt vairāk un panākt, ka bērni izprot. Piedāvātā vērtēšanas sistēma ir pārāk sarežgīta. Daļa skolu jau vērtē pēc jaunās pieejas, cita pēc vecās, tāpēc izglītības sistēmā valda diezgan liels sajukums, ko grūti saprast.
Man ir pretjautājums, vai dzīvē drīkstam labot pieļautās kļūdas? Bērns mācās no kļūdām, tāpēc ir jādod iespēja mācīties to, ko nav vēl iemācījies un apguvis. Mērķis taču ir apgūt, nevis iegūt atzīmi. Tā tam vismaz vajadzētu būt.
Bērni ar UDHS ir impulsīvi un galvenās iezīmes ir liela aktivitāte, uzmanības filtrēšanas grūtības. Smadzenes attīstās atšķirīgi, tāpēc informācija būtu jāpasniedz citādāk, lai arī viņiem būtu iespēja to uztvert.
Jūs esat izteikusies, ka savā ziņā veicat psihoizglītošanu, lai pedagogi un vecāki labāk izprastu bērna grūtības un uzlabotu savastarpējās attiecības. Kā un vai tam palīdzēs arī grāmata “Saprast UDHS”?
Grāmata nav bieza un to var ātri izlasīt, ir daudz piemēru, kas noder visos vecumposmos.
Atliek atcerēties omītes, kuras nevar nosēdēt mierā un pēc pirmā sniega nokušanas jau metas vagās.
Priecājos, ja cilvēki iespējams atskārtīs, ka nebija slinki un slikti audzināti, vien bija vajadzīgs atbalsts. Viena skolotāja atklāja, ka tikai tagad saprot, ka lielākie bosiki klasē nebija dumji, jo kļuvuši par lieliskiem uzņēmējiem. Viņai sāp sirds, ka tolaik nepratusi viņus novērtēt. Ceru, ka grāmata kādam pedagogam ātrāk atvērs acis un viņi spēs sniegt nepieciešamo atbalstu un zināšanas dažādajiem bērniem, kas patlaban mācās skolā.
Ilze Brinkmane I Skolas Vārds
