Skolotāji gandarīti par atbalstu, un bērniem patīk mācīties

Izdevniecība “Skolas Vārds” ir viena no nedaudzajām, kas sāka aizpildīt tukšumu ar jauniem mācību līdzekļiem un grāmatām skolotājiem un skolēniem, jo izdevās sapulcināt ieinteresētus un atsaucīgus autorus, skolā strādājošus skolotājus. Viena no tādām ir arī Valmieras 2. vidusskolas sākumskolas skolotāja Linda Ādamsone, kura atzīst, ka patīk izaicināt sevi ar jauniem uzdevumiem.

Kā ir strādāt skolā, kas veido skolas vidi, un kādi ir galvenie priekšnoteikumi, lai labi justos gan skolotāji, gan skolēni?
Atbilde nedēļas beigās droši vien atšķiras no tā, ko teiktu nedēļas sākumā. Darbs skolā ir ļoti dinamisks, spraigs, pilnīgi katra diena ir citādāka – jauni, dažkārt sarežģīti, lieli izaicinājumi un arī jaunas uzvaras. Mani mudina nākt uz darbu sajūta, ka izdodas mazās lietas, ka skolēnu acīs redzi prieku par to, ka viņiem pašiem ir izdevies izdarīt, arī ar kādu sadraudzēties. Lai visi kopā justos labi, ir svarīgi būt patiesam pret sevi – gan bērniem, gan skolotājiem. Kāds ir skolotājs klasē, tādi ir bērni klasē un otrādi, jo mijiedarbojamies. Dienas laikā mums visiem sakrājas emocijas, bet, ja esam patiesi un godīgi pret sevi, tad kopā ir vieglāk.

Jūs darbu skolā sākāt gandrīz vienlaicīgi ar projektu Skola2030, kad mācību saturs tika pilnveidots un ieteikta jauna pieeja, kā mācīt, lai galarezultāts būtu skolēniem nepieciešamās kompetences. Daudzi skolotāji apjuka, jutās nedroši, bet kas jūs mudināja iesaistīties, veidot materiālus ne tikai savām stundām, bet kovida pandēmijas laikā pieteicāties veidot arī video materiālus vietnei  Tavaklase.lv?
Man ļoti patīk matemātika un šis mācību priekšmets ļoti patika skolā. Nesen biju sākusi strādāt par skolotāju, bet laiku pa laikam izjūtu vēlmi sevi izaicināt. Attālināto mācību laikā veidoju video materiālus arī saviem skolēniem, tomēr iespējas bija ierobežotas, nebija pietiekoša tehniskā nodrošinājuma. Gribēju veidot video stundas, jo šķita interesanti, vēlējos iziet no ierastās ikdienas, iegūt jaunu pieredzi, un vienlaicīgi bija pārliecība, ka man ir ko dot un parādīt. Kolēģiem patika manas idejas, taču daudz arī mācījos no komandas, ar kuru sadarbojos. Viņu vidū bija Skola2030 eksperti un citi skolotāji. Darba process, gatavojoties un filmējoties, deva ļoti daudz – gan pārliecību, gan zināšanas par matemātiku, kā mācīt. Nebija viegli, reizēm bija grūti no malas paskatīties uz to, kas neizdevās, bet meitiņa un dēls bija priecīgi, ieraugot mammu televīzijas ekrānā. Tāpat turpināt lika apkārt esošie un atbalstošie kolēģi. Sapratu, ka man patīk gatavot mācību materiālus, pie tam dažādās formās – video, interaktīvus, darba lapas u.tml.

Viena lieta ir uzdrīkstēšanās, interese, bet kādai, jūsuprāt, ir jābūt profesionālajai pieredzei, lai spētu izstrādāt pilnībā jaunus mācību materiālus?
Pirmkārt, ir jābūt praktizējošam skolotājam, kurš reāli strādā skolā un ikdienā ir saskare ar bērniem. Protams, teorija ir svarīga un balstās uz dažādiem pētījumiem, bet ievērojama sastāvdaļa no visa ir prakse. Otrkārt, profesionālajai darbībai ir jābūt arī ārpus ierastā, jāiegūst atšķirīga pieredze, jāorientējas un jābūt kompetentam dažādās jomās. Vienas receptes nav, lai sāktu darīt, katram būs citāds ceļš.
Esmu diezgan paškritisks cilvēks, uzrodas šaubas, bet galvenie iedrošinātāji ir kolēģi, kuri teic atzinīgus vārdus.

Kur mācījāties un vai sava loma profesijas izvēlē bija kādam skolotājam?
Esmu beigusi Siguldas Valsts ģimnāziju. Kad studēju, ļoti vēlējos būt praksē pie savas matemātikas skolotājas Indras Upītes-Dambītes un saņemt viņas padomus.

Vai interesi par mācību priekšmetu rada skolotājs, vai ir vēl citi faktori – ģimene, gēni?
Viss, ko pieminējāt un tad puzles gabaliņi saliekas kopā. Līdz brīdim, kamēr bērni matemātiku saprot, viņiem patīk, bet ir brīdis, kad sāk nepadoties un tad ir jautājums, ko bērns pats ir gatavs darīt, ko dara apkārtējie pieaugušie, lai atbalstītu bērnu –  palīdzība no vecākiem, atbalsts un konsultācijas no skolotāja. Nevienam nepatīk darīt to, kas nepadodas un nepatīk, tādēļ izvairāmies.

Ko uztvērāt no jaunā standarta un mācību programmas paraugiem, kādiem ir jābūt uzdevumiem? Kas, jūsuprāt, mainās metodikā, pieejā, kā mācīt un strādāt ar bērniem?
Manuprāt, sākums nebija viegls nevienam skolotājam. Tikai iedziļinoties standartā un mācību programmās, pamazām sapratu, kā mainās pieeja. Kolēģiem, kuri ir neizpratnē, kāpēc visu vajag darīt citādāk, vēlos teikt, ka lielās lietas un pamati ir palikuši, un neviens riteni no jauna neizdomās. Matemātikā joprojām mācīs skaitļus, bet jāņem vērā, ka mainās skolēnu paaudze un ir jāmāca citādāk.
Uzreiz nebija skaidrs, kādiem ir jābūt uzdevumiem, tas bija garš ceļš. Pieredzi uzkrāju darbojoties Skola2030 projektā, piedaloties dažādos kursos. Arī skolā, darbojoties kā metodiskās jomas vadītājai, diskutējot ar kolēģiem, pētot, kā skolēni reaģē uz dažādiem uzdevumu tipiem – kopējā izpratne, kādiem tiem ir jābūt, radās vairāku gadu garumā.

Uzskatu, ka nekad uzreiz visu nevar zināt, tādēļ laika gaitā radīsies jaunas idejas un domas. Tā arī ir jābūt, jo situācija nepārtraukti mainās. Galvenais, ka mācību process vairs nav skolotāja, bet bērna centrēts. Skola2030 aktualizēja skolotāju profesionālo pilnveidi un tika radītas iespējas, jautājums, cik daudz katrs skolotājs izvēlējās pilnveidot sevi un kāda katrā skolā bija vadības nostāja. Svarīgi, ka bērniem rādām piemēru, ka paši mācāmies un šis process nebeidzas.

Pieminējāt, ka pašas bērni sekoja jūsu gaitām, cik jums ir bērni un kāds ir viņu vecums?
Meita Ketija mācās 1. klasē un dēls Kristers ir 4. klases skolēns.

Tādā gadījumā jums ir vieglāk izprast, kāda šajā vecumā ir bērnu pasaules uztvere, bet kā šo paaudzi varētu raksturot?
Grūti teikt par visiem, jo ir, kas apgalvo, ka šobrīd bērni nav tik attapīgi kā agrāk, bet citi uzskata, ka ir attapīgāki. Domāju, ka abas atbildes ir pareizas, taču ir lietas, kas bērniem rada lielākas grūtības nekā pirms 10 gadiem, toties viņi atradīs jaunus risinājumus un pieejas. Varu minēt vienu piemēru. Gatavojos nākamgad būt par 1. klases audzinātāju, un topošo pirmklasnieku skoliņas nodarbībās bērniem lūdzu ar pirkstiem parādīt skaitli 8. Viens bērniņš rādīja 5 un 3 pirkstus, otrs parādīja 4 un 4, un blakussēdētājs teica, ka tā nav pareizi, tad nācās skaidrot, ka arī tā ir pareizi. Visvairāk pārsteidz, ka viens no bērniem savilka pirkstiņus divos aplīšos un salika sava veida 8. Atkal pārrunājām, ka arī tas ir pareizi.
Vēl viena globāla problēma, ar kuru arī ikdienā saskaros, ir lielais dzīves temps. Bieži pietrūkst laika sev, saviem bērniem un tuvajiem un to izjūt arī mūsdienu bērni, tādēļ veidojas atšķirīgas, citādākas personības.

Esat sākumskolas skolotāja un tātad pirmā mācāt. Bieži saka, ka svarīgi, kādus pamatus ieliek, lai tālāk būtu vieglāk. Kas sākotnēji un galvenokārt, jūsuprāt, ir jāapgūst?
Ja runājam par 1. klases sākumu, tad bērnam vajadzētu prast lasīt. Protams, lasītprasme ir dažāda, taču jo labāk lasīs, jo skolā būs vieglāk. Bērnam ir jāspēj izlasīt īsi, vienkārši teikumi un galvenais, lai saprot, ko ir izlasījis, ne tikai vārdus kā skaņas.

Lasītprasme ir ļoti svarīga arī matemātikā, jo uzdevumu nosacījumus var izprast tikai tad, ja saproti lasīto, kā arī matemātikā risinām ikdienišķas situācijas, kuras aprakstītas tekstā, piemēram, bērnu skaits klasē, cik ir konfektes vai augļi u.tml. Bērni ar dabisku interesi par matemātiku nereti jau pirmsskolas vecumā skaitļo 100 apjomā. Protams, tas ir labi, taču matemātika ir ne tikai darbības ar skaitļiem. Tikpat liela uzmanība jāpievērš tam, vai viņš zina, kāds skaitlis nāk pēc 5, vai zina, kāds skaitlis ir pirms 8, vai ir skaitļu izjūta, kā orientējas telpā – tās visas ir akadēmiskās prasmes. Tomēr, manuprāt, pat vēl svarīgākas ir caurviju prasmes, vai bērns pats spēj sagatavoties darbam, vai spēj noturēt uzmanību un pabeigt darbu līdz galam, vai ir pašvadības un sadarbības prasmes.

Kā jūs raksturotu, kas īsti ir pašvadīta mācīšanās?
Katrā ziņā skolotājs nestāv klases priekšā un neskaidro, ko darīt, bet vada mācību procesu tā, lai bērni paši darītu, visu laiku negaidot, ka pateiks priekšā, ka jāraksta uzdevums, ka stundas beigās zīmulis ir jāieliek penālī u.tml. Skolotājs ir klātesošs, bet nedara un neatbild bērna vietā.
Ja bērnam pašvadības prasmes nav, vai ir ļoti zemā līmenī, tad skolotājs, protams, norāda, kur un kas ir jādara, līdz bērns iejūtas skolas vidē un saprot, kā lietas notiek.

Jūs kopā ar Anniju Vilnīti un vairākām citām kolēģēm esat izstrādājušas mācību materiālus matemātikas apguvei 1. klasē un  grāmatas izdotas sadarbībā ar izdevniecību “Skolas Vārds”. Jūsu autordarbs ir mācību līdzekļu komplekta 2. daļas izstrāde. Kā jūsu paveikto vērtē kolēģi, vai viņiem tas ir būtisks atbalsts?
Patlaban atgriezenisko saiti esmu saņēmusi no pašiem tuvākajiem kolēģiem skolā un sava bērna skolotājas, kas darbojas ar šiem materiāliem.Viņi ir priecīgi, ka uzdevumi ir apkopoti vienkopus vienā grāmatā, ka ir paraugi pārbaudes darbiem. Tomēr vairs nav tā, ka skolotājs atver grāmatu un strādā secīgi no vāka līdz vākam, un droši vien tā arī vairāk nekad nebūs. Grāmata kalpo kā pamats, kur pakāpeniski tiek būvētas zināšanas un prasmes. Skolotāji atzīst, ka piedāvātais materiāls ir liels palīgs, bet katrā klasē uzdevumu izvēle atšķirsies un arī veids, kā tos veiks, jo notiekošā procesa dinamika ir mainīga.
Protams, ir jauki dzirdēt, ka grāmata noder un skolotājiem nav jāmeklē informācija no dažādiem avotiem, jo grāmatā skolotājiem centos arī aprakstīt, kur un ko meklēt papildus internetā, kādus vēl praktiskus darbus var darīt u.tml.

Tuvākajā laikā skolā ir paredzētas domnīcas, kur aicināsim iesaistīties arī citu skolu skolotājus, pārrunāsim, kas ir bijis noderīgi, ko ieteiktu turpmāk, jo plānos ir gatavot līdzīgus materiālus matemātikā arī 2. un 3. klasei.

Cik svarīga ir sadarbība ar citiem kolēģiem, sarunas, apmainīšanās pieredzē? Un vai tam atliek laiks?
Valmieras 2. vidusskolā esam atvērti viens otram, ja nepieciešams arī starpbrīdī pārrunāsim aktuālo, veiksmes un neveiksmes un tas ir ļoti būtiski,  jo katrs uz lietām skatāmies citādāk. Nekas nav tikai balts vai tikai melns.
Man personīgi sarunas daudz nozīmē, tā ir papildus pieredze un cits skatījums uz konkrētu problēmu vai lietu.

Kādi ir jūsu sarunu temati?
Pārrunājam, kas bērniem sagādā grūtības, ko varētu mainīt pieejā, kas īsti nestrādā. Starp profesionālām tēmām neizpaliek arī sarunas par kolēģu noskaņojumu, priekiem, aktuālo pilsētā, valstī un pasaulē. Manuprāt, svarīgi uzturēt humora dzirksti un pozitīvu noskaņojumu.

Ko jums deva studijas augstskolā, kādu redzējumu piedāvāja? Vai ir būtiski apgūt arī izglītības zinātni, ne tikai darboties praktiski?
Studijas uzsāku Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, bet drīz tā nonāca Latvijas Universitātes sastāvā un mācījos bakalaura programmā “Sākumskolas skolotāja ar tiesībām vienu priekšmetu mācīt pamatskolā” un izvēlējos matemātiku. Manuprāt, augstskola visiem studentiem audzina raksturu, personību, atbildību pret sevi, spēju izdarīt lietas noteiktos termiņos. Daudz apguvām teoriju, bet mācībspēki dalījās arī ar praktiskām situācijām un zināšanām, tomēr nereti skolā ikdiena ir pavisam citāda. Būtu vēlējusies praksē vairāk vērot un vadīt mācību stundas. Studiju laikā sāku strādāt un bija liels šoks, jo šķita, ka nekas nenotiek tā, kā stāstīja lekcijās. Tomēr nenoliedzami nevar bez teorijas un tajā ir jāiedziļinās, jo tikai tad kopā ar praksi veidojas pilnvērtīgāka izpratne par procesiem skolā. Pēc tam turpināju studijas maģistratūrā programmā “Izglītības zinātnes” un tas uz notiekošo skolā lika paskatīties vairāk no vadītāja skatu punkta. Protams, deva jaunu pieredzi, palīdzēja labāk izprast situācijas, pieņemt lēmumus.

Cik būtiski ir pirmajās klasēs iesaistīt skolotāju palīgus, vai jūsu skolā ir palīgi un pietokošs atbalsta personāls?
Klases un sastāvi ļoti atšķiras – ir klases, kur skolotājs lieliski tiek galā bez palīga, bet ir klases, kur palīgs ir vajadzīgs vairākiem bērniem. Mūsu skolā ir iespēja saņemt šo atbalstu un tas ir ļoti būtiski. Uzlabojas klases vide un bērns notic savām spējām.

Pieminējāt, ka svarīga ir bērnu lasītprasme, vai, veidojot mācību materiālus, domājāt par vārdu izvēli, kā uzrunāt, kāda būs valoda? Ieskatoties grāmatā, sastapos arī ar diezgan sarežģītiem jēdzieniem.
Piekrītu, ka valoda ir diezgan sarežģīta, bet ir jādomā arī par matemātisko saturu, jādomā, lai jēdzienus lietotu korekti, piemēram, lai nogrieznim nebūtu galiņu u.tml. Grāmatas izdošana ir komandas darbs un sava loma ir redaktoram, korektoram un teksti rodas kopīgi.
Reizēm bērniem ir grūti, bet tāpēc klasē ir skolotājs, kurš jēdzienus izskaidro saprotamāk. Palīdz izdomātie padomdevēji, kas sarežģītākās lietas izskaidro vienkāršākā valodā ar piemēriem, tāpat izmantojam krāsas, zīmētus priekšmetus, lai atklātu jēdzienu būtību u.c.

Vai, jūsuprāt, vizuālā informācija ir noteicošā, jo ir bērni, kas labāk uztver ar citām maņām?
Grāmatā centāmies radīt daudzveidīgu vizuālo informāciju, bet pieļauju, ka citi labāk atcerēsies dzirdēto, ko skolotājs runā. Matemātikā un grāmatas kontekstā noteicošais ir vizuālais materiāls – dažādi modeļu paraugi, piemēram, skaitļi attēloti ar klucīšiem, skaitļu sastāvs atklāts ar krāsām u.tml.

Kā grāmatas uztver jūsu bērni, iespējams viņi ir pirmie recenzenti?
Meitai patīk matemātika un viņa pilnībā iesaistījās grāmatas radīšanas procesā. Risinot kādu uzdevumu, viņa melnrakstā atrada kļūdu, ko nebiju pamanījusi. Viņa mācās 1. klasē un kolēģi atklāj, ka viņa lepojas un ir priecīga, ka var mācīties ar šiem materiāliem. Savukārt dēls jautā, kāpēc nerakstu grāmatu 4. klasei un gribētu no tādas mācīties. Lai gan esam pārrunājuši, ka tas nerodas vienkārši un nav nemaz tik viegli.
Viņi tiešām ir pirmie recenzenti, kad cenšos noskaidrot, vai kādi praktiski uzdevumi ir saprotami un var izpildīt.

Cik daudz sākumskolā, jūsuprāt, ir jāizmanto tehnoloģijas?
Man pašai patīk izmantot tehnoloģijas. Pirmajos darba gados tās centos izmantot diezgan daudz, jo domāju, ka bērniem būs interesantāk un vairāk iedziļināsies. Tomēr mana teorija neapstiprinājās. Bērni tāpat diezgan daudz laika pavada viedierīcēs, spēlējot spēles, rodas ārēji kairinātāji – skaņa, bilde, visu laiku kaut kas notiek, ir interesanti, bet mācību stundā ir jāgrib mācīties un ne vienmēr lielā piepūle bērnam rada prieku. Ja arī ir spēle, kurā apgūstam mācību vielu, skatāmies video, tad bērni norāda, ka tas nav aizraujoši. Atliek secināt, ka digitālam mācību saturam ir sarežģīti konkurēt ar bērnu izklaides spēlēm.
Skolā ir pieejamas gan planšetes, gan datori, tomēr nereti neliela uzdevuma veikšanai tiek patērēts ļoti daudz laika un mērķi īsti nesasniedz. Mācu un audzinu 3. klasi, un ikdienā izmantoju interaktīvo tāfeli, jo sniedz iespējas dažādi modelēt un uz ekrāna parādīt skolēniem, kamēr nav kompetenču pieejai atbilstošu citu mācību materiālu. Kādreiz izmantojam bērnu mobilos tālruņus, lai sameklētu informāciju vai lietotu kalkulatoru, bet visai ierobežoti un jēgpilni.

Uzdevumu tekstos pieminēti bērni ar mūsdienās populāriem vārdiem, vai vārdus izvēlējāties apzināti?
Jā, darbojas arī Ketija un Kristers, izmantoti radinieku un mūsu skolas skolēnu personvārdi, jo bija gadījums, kad bērni kādu vārdu nebija dzirdējuši un jautāja, kas tas tāds? Sapratu, ka arī tas ir būtiski, lai viņi vairāk identificētos ar saturu, minētajām dzīves situācijām.

Arī citi tēli ir atpazīstami dzīvnieki, putni, lapsēns Miks, sarkankrūtītis.
Grāmatas 2. daļā izvēlējos Latvijā sastopamas dzīvās būtnes, tāpat atbilstošus gadalaikam, lai nav varde ziemā u.tml. Bērniem īpaši iepaticies lapsēns Miks.

Kādi ir tuvākie plāni?
Zinu, ka kolēģi gaida mācību materiālus matemātikā 2. klasei un šim mērķim mudina arī meita, tādēļ darbs intensīvi turpinās. Ja sākumā ar komandu meklējām īsto izdošanās recepti, tad tagad jau esam iestrādājušies un lietas virzīsies uz priekšu ātrāk.
Kādreiz pietrūkst laika un enerģijas, bet galvā ideju ir daudz, reizēm tās rodas stundu laikā, citreiz naktī steidzos pierakstīt, lai no rīta neaizmirstu.
 

Ilze Brinkmane  I  e-žurnāls "Skolas Vārds"
Foto: No personīgā arhīva