Žurnāls "Skolas Psiholoģija"

Žurnāla "Skolas Psiholoģija" novembra numurā lasiet:

Skolotāja perfekcionisms – draugs vai drauds? Daudzi skolotāji cieš no hroniska stresa un izdegšanas. Hronisks stress ir pastāvīgas raizes, nespēja atslābināties, pārāk spēcīgas stresa reakcijas arī samērā neitrālās situācijās; tas var izraisīt arī imunitātes pazemināšanos un tādējādi biežākas saslimšanas vai hronisku slimību saasinājumus. Izdegšanai raksturīgs pastāvīgs enerģijas trūkums, attālināšanās no cilvēkiem, cinisms, kā arī zaudēta pārliecība par savām spējām un prasmēm profesionālajā jomā. Stāsta Karīna Andersone, psiholoģe un kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapeite.

Konflikti darba vietā. Konflikti ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa, tomēr tie spēj sagādāt mums patiešām nepatīkamus brīžus. Lai arī pieņemam, ka nevienam neizdodas savu ikdienu pavadīt pilnīgi bez jebkādām domstarpībām ar kolēģiem vai vadību, sadarbības partneriem un piegādātājiem. Tomēr, ielūkojoties šajā tēmā mazliet dziļāk, iespējams rast veidus, kā konflikta situācijas darīt kaut mazliet jēgpilnākas, cerot uz aizvien veiksmīgākiem risinājumiem. Stāsta Ieva Kimonte, psiholoģe, izaugsmes trenere.

Neefektīvas skolēnu un skolotāju sadursmju risinājuma stratēģijas. Sadursmes starp skolēnu un skolotāju ir ikdienišķa un ļoti svarīga pedagoģiskā procesa daļa. Tās izriet no abu pušu vecuma – un tāpēc zināšanu, prasmju un pieredzes atšķirībām. Skolotājs vēlas un ir gatavs strādāt, bet skolēns tieši tajā brīdī nav darbam gatavs: grozās, skatās apkārt, sarunājas, darbojas ar telefonu vai dara ko citu, kas mācību stundā nebūtu jādara. Protams, skolotājs jūtas nepatīkami, dažreiz ļoti nepatīkami, tomēr viņš savalda savas emocijas un ar dažādiem pedagoģiskiem paņēmieniem cenšas sasniegt abām pusēm svarīgo mērķi – mācīties. Šoreiz padomāsim par uzvedību jeb par to, ko sadursmju gadījumā dara skolēni un ko – skolotāji.   Stāsta Inga Raškova, skolotāja, Mg. philol.

Vai skolotājam obligāti kaut kas ir jāiemāca bērniem? Atgūstot neatkarību un paveroties plašākam redzeslokam, mēs – vecāki un pedagogi – tvērām jaunas audzināšanas un izglītošanas idejas un pieejas no Rietumiem, bet aizmirsām par savējām. No mūsu dzīvēm sāka pazust mūsu pašu pamatvērtības. Aizmirsām, ka veiksmi nodrošina neatlaidīgs darbs un apņemšanās likt lietā visu to, ko gēni cilvēkam dāvājuši. Stāsta Iveta Pudāne, Mg. paed., izglītības metodiķe PII Lotte.