Datoriku sākumskolā varēs apgūt, pat neejot uz datorklasi

Izdevniecībā “Skolas Vārds” tapušās Skolotāja grāmatas datorikā no 1. līdz 3. klasei autore, Rīgas 93. vidusskolas sākumskolas skolotāja Indra Siksaliete ir ne tikai aizrautīga jauno tehnoloģiju apguvēja, bet atzīst, ka viņai ļoti patīk veidot metodiskos materiālus.

Skolotājas Indras paveiktais vairākkārt ir atzinīgi novērtēts Rīgas pašvaldības interešu izglītības metodisko materiālu skatēs, un 2023. gadā iegūta 1. vieta un galvenā balva nominācijā “STEM interešu izglītībā”. “Skolotāja grāmatās “Datorika 1. klasei”, “Datorika 2. klasei” un “Datorika 3. klasei” sniedzu informāciju un norādes, kādi ir stundas sasniedzamie rezultāti, aprakstīta teorija un skaidroti jēdzieni, digitāli pieejami arī stundās izmantojamie uzdevumi. Principā ir iedots viss un atliek tikai izlasīt, saprast un izmantot,” norāda I. Siksaliete.

Lūdzu, sniedziet nelielu savu vizītkarti, kur strādājat? Par ko nesen saņēmāt atzinības balvu?

Rīgas 93. vidusskolā strādāju par sākumskolas skolotāju un mācu datoriku, kā arī esmu izglītības metodiķe, vēl esmu Rīgas Jauno tehniķu centra vides pulciņa “Zaļā pēda” un tehnoloģiju pulciņa “Lietišķā datorika – sāc programmēt” vadītāja.

Skatē 1. vietu saņēmu kopā ar interešu izglītības skolotāju Lilitu Svirževsku par darbu “Vides izziņas konkurss “Gudrās pūces olimpiāde””, un ieguvu balvu par labāko darbu nominācijā “Inovatīvie mācību līdzekļi un rīki interešu izglītībā” ar  darbu “Mākslīgā intelekta rīki mācību procesa plānošanai”.

Kā jums radās interese par datoriku un vēlme palīdzēt tehnoloģijas apgūt arī citiem?

Uzreiz darbs nesākās skolā, pirms tam biju saistīta ar jurisprudenci un astoņus gadus strādāju par tiesneša palīgu Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijā. Vēlāk sapratu, ka vēlos būt sākumskolas skolotāja un uzsāku studijas Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā. Lai arī nodoms bija papildu mācīt arī latviešu valodu, tomēr izvērtās tā, ka ieguvu tiesības mācīt dabaszinības. Ir arī maģistra grāds izglītības vadībā. Lai drīkstētu mācīt datoriku, papildus mācījos Liepājas Universitātē un ieguvu tiesības mācīt datoriku pamatizglītībā (1. līdz 9. klase).

Saprotu, ka jums patīk izzināt arvien kaut ko jaunu. YouTube kanālā ir atrodami daudzi jūsu veidoti video sižeti gan par to, kā veidot prezentācijas, gan vērojumi dabā u.c. Uz ko rosināt bērnus – pētīt, skatīties, klausīties?

Patlaban esmu audzinātāja 3. klasei un uzskatu, ka bērni ir ļoti izzinoši. Tā kā ar Rīgas Jauno tehniķu centra vides pulciņa “Zaļā pēda” dalībniekiem bieži dodamies pārgājienos, tad arī trešklasniekiem ir iespēja nākt līdzi. Nesen bijām pie Gaujas un nodarbojāmies ar pētniecību. Kā arī skolēnus esmu aizrāvusi ir geokečingu (angļu val. – geocaching) jeb slēpņu atrašanu. Viņi ir apguvuši dažādas aplikācijas un tās mācās pielietot, jo ir tehnoloģiski attīstīti bērni. Aktīvi darbojamies un izmantojam uzdevumus, ko piedāvā Latvijas Valsts mežu iniciatīva “Mamma daba”. Apmeklējam mežu, veicam tajā dažādus uzdevumus, kā arī pagājušajā gadā audzējām priedes, bet šogad – egles.

Vai izdodas rast līdzsvaru starp tehnoloģiju izmantošanu un reālu klātesamību mācību un dabas procesos?

Ikdienā mūsu klasē mobilos tālruņus nelietojam. Ja skolotājs šo noteikumu konsekventi ievēro arī pats, tad skolēni to pieņem un mobilos tālruņus nelieto līdz stundu beigām. Tikai tad, ja ir nepieciešamība tos izmantot stundā, piemēram, lai pildītu uzdevumus Kahoot, tad telefonu drīkst paņemt. Mācību procesā izmantojam hrombukus (angļu val. – chrombooks) un ļoti lepojos, ka klases skolēni  tos apguvuši, jo jēgpilni izmantot nav nemaz tik vienkārši, tādēļ ir ieguldīts liels darbs.

Jūsu veidotajā datorikas grāmatā 1. klasei galvenokārt uzsvērts, kā tehnoloģijas izmantot jēgpilni, lai bērniem rastos lielāka izpratne, kā pareizi un ērti tās lietot.
 

Tomēr, kā paredzēts datorikas mācību priekšmeta paraugprogrammā, datorika ir jāsāk mācīt no 1. klases. Zinu, ka ir skolas, kur šo mācību priekšmetu no 1. līdz 3. klasei realizē atšķirīgi, piemēram, interešu pulciņos vai dizaina un tehnoloģiju mācību stundās.
 

 
Piemēram, sasniedzamie rezultāti datorikā 3. klasē paredz, ka skolēni izmanto algoritmus, lai risinātu mācību uzdevumus, apgūst digitāli ievadīta teksta pareizrakstību, bet trešais sasniedzamais rezultāts ir prast izskaidrot, kā droši komunicēt tīmeklī un ar kādu informāciju par sevi droši atklāt publiski.

Kā esat novērojusi, vai pirmklasniekiem ir viegli apgūt standartā noteiktos sasniedzamos rezultātus, kā veicas, piemēram, ar rakstītprasmi, jo 1. klasē mācību programmā paredzēta tekstapstrāde?

Pastāv mīts, ka visi mūsdienu bērni ir digitāli ļoti advencēti, bet tā nav patiesība.

Ja arī kāds raksta, tad ar vienu pirkstu, vien daži ir zīmējuši pamatelementus kādā no zīmēšanas lietotnēm, piemēram, Molberts (Paint), bet vēl mazāk skolēnu ir izmantojuši kādu teksta izvades lietotni, piemēram, Word.

Rīgas 93. vidusskolā ir iespēja doties uz datorklasi un varu pievērst uzmanību, lai bērni uz tastatūras mācītos rakstīt ar visiem 10 pirkstiem. Protams, ne visiem padodas, jo ir jātrenējas arī mājās, tāpat kā rēķināt uzdevumus matemātikā un lasīt. Neviens nepiedzimst ar prasmi rakstīt ar 10 pirkstiem un ātri.
Atšķirībā no pieaugušajiem, mūsdienu bērni ātrāk visu uztver un nebaidās izmēģināt ierīču dažādās funkcijas. Tomēr datorklasē var dzirdēt daudz un dažādus jautājumus piemēram, skolotāj, kur ir burti ar garumzīmēm, vai arī – rakstīsim drukātiem vai rakstītiem burtiem (ar tastatūru)?

Cenšos dot dažādus digitālus uzdevumus. Un skolēni to pārņem. Esmu novērojusi, ka skolēni paši veido uzdevumus, piemēram, lietotnē Kahoot, un viens otram nosūta, lai izpilda. Skolotājiem ir jāsniedz informācija, jāparāda, lai bērni zinātu un rastos interese, jo mājās lielākoties viņi ir apguvuši tikai prasmi atrast spēļu portālus un spēlēt spēles. Bet arvien vairāk ir ģimenes, kur kopā ar vecākiem bērns apgūst jēgpilnu tehnoloģiju lietošanu.

Kādiem skolotājiem vairāk piemērotas ir jūsu veidotās grāmatas?

Vairāki kolēģi ir godīgi atzinuši, ka nevar datoriku vai kādu no tās tēmām  iemācīt skolēniem pietiekami kvalitatīvi, jo paši daudz ko nepārzina. Piemēram, 3. klases tēma –  uzdevumu izpildei izmantot cikliskus un zarotus algoritmus un tāpēc nevar pastāstīt, kā tos veido vai zīmē.
 

Kur pati smeļat idejas?

Datorika ir joma, kurā visu ātri apgūstu, jo saprotu sistēmu un struktūru, kā darbojas. Piemēram, ja tiek piedāvāta jauna izglītības platforma, kur kaut ko var veidot, tad diezgan pašapzinīgi varu teikt, ka 4 līdz 5 stundās to apgūstu virs vidējā lietotāja līmeņa. Latvijā teorija latviski ir diezgan maz pieejama, piemēram, par algoritmiem, vizuālo programmēšanu, bet tā mani ļoti interesē. Par šo tematiku apmeklēju dažādas lekcijas, ko piedāvā piemēram, Start IT vai Ventspils digitālais centrs. Mani mazāk saista klasiskā programmēšana, lai arī to esmu apguvusi kursos.

Varbūt tas arī ir viens no mītiem, ka IT jomu saista ar klasisko programmēšanu, taču mazāk uzsver, ka datorikā ir dažādi izpausmes veidi?

Jā, piemēram, vizuālā programmēšanu ir daļa no datorikas un bērni to apgūst no 1. līdz 6. klasei. Protams, tā palīdz izprast arī klasisko programmēšanu, jo parāda, kā veidojas kods, bet ir ļoti daudz un dažādas programmēšanas valodas.

Skolēniem stāstu, ka katram var padoties kaut kas cits. Piemēram, Rīgas Jauno tehniķu centrā darbojas puisītis, kurš ir ļoti attapīgs, bet viņš visu labāk uzver kā dizaineris. Ja uzdodu veidot kodu, lai kaķītis met grozā bumbas, tad zēns vispirms izveido sporta zāles dizainu un tikai pēc tam ķeras klāt tiešajam uzdevumam, jo izveidot strukturētu kodu viņam īsti neinteresē un tāpēc tas ir arī grūtāk un prasa piespiešanos!  Uzskatu, ka IT jomā arī dizaina māksla ir ļoti būtiska, tāpēc ne mazāk svarīga. Tāpēc ir svarīgi pamanīt, kas katram ir spēcīgākā nianse, ko var attīstīt un ar ko ieinteresē, lai caur to mudinātu apgūt arī to, kas varbūt interesē mazāk, bet ir tikpat nozīmīgi.

Kur rodat enerģiju, lai strādātu skolā, interešu izglītībā un vēl skolotāju atbalstam veidotu datorikas grāmatu 2. klasei?

Nenoliedzami dabā, dažādos ceļojumos un savā ģimenē. Uz sarunu ar jums atsteidzos no galda tenisa treniņa, bet spēku dažkārt srādāt arī naktī laikam rodu tajā, ka man ļoti patīk tas ko es daru  –  veidot metodiskos materiālus. Papildus 2. klases Skolotāju grāmatas rakstīšanai, veidoju sev un dažkārt arī kolēģiem, digitālus mācību materiālus, veidoju izlaušanās spēles un tas nomierina. Prāts visu laiku ir aizņemts, domājot, kā to izdarīt, kur meklēt informāciju, apstrādāt attēlus u.tml.

Kā, jūsuprāt, pieaugušajiem izdodas palīdzēt bērniem rast līdzsvaru starp digitālo un reālo pasauli?

Digitālās tehnoloģijas ir svarīgas, bet būtiski, ka skolā no rīta līdz vismaz pulkstens 13.00 viņi nelieto telefonu un šajā laikā viņu smadzenes no tehnoloģiju izmantošanas atpūšas. Ir svarīgi runāt par to, ko darām digitālajā vidē, kā to darām, ko publicējam un kādas tam var būt sekas. Bērniem atklāti stāstu, ka ir gadījumi, ka cilvēku nepieņem darbā, jo sociālajos tīklos kādreiz ievietojis savu fotogrāfiju ar alkohola pudeli rokās. Tikpat svarīgi, ar kādu informāciju dalāmies (share), piemēram, kāds no skolēniem bija dalījies savā Youtube kanālā ar video, kas krievu valodā nomelno Latvijas valsti. Skolā ar viņu notika pārrunas un skolēns savu kanālu izdzēsa. Puisis mācās sākumskolā un nekad nebija aizdomājies, kā šāds kanāls veido viedokli par viņu. Jebkura rīcība ir jāpārdomā, informācija jāanalizē, pirms ar to dalīties. Taču visai bieži to nedara arī pieaugušie.

Par drošību internetā un citiem jautājumiem ir jārunā arī klases audzināšanas stundās jau no 1. klases, lai bērni aizdomātos, ka jebkura publicētā informācija digitālajā vidē pilnībā nepazūd, tāpat ir jādomā, kādu izvēlas savu e-pasta adresi, jo sūtījumu saņem ne tikai draugi, bet arī skolotāji.