Jauns mācību līdzeklis mūzikā – ar jaunu skatījumu un pieeju
Abām darba ikdiena ilgus gadus ir bijusi saistīta ar mūzikas mācīšanu un metodisko darbu vispārizglītojošā skolā. Mācību līdzekļa autores norāda, ka vissvarīgākais, veidojot jebkādus mācību materiālus, lai bērnam būtu interesanti un aizraujoši, lai vēlētos atvērt grāmatu un paskatīties, kas šodien būs jāmācās.Kas katru no jums tuvināja mūzikai, līdz saistījās arī ar profesiju?
A. Balgalve: Mani mūzikā ievirzīja vecvecāki, tētis, bet arī visa plašā radu saime ir ļoti muzikāli un dziedoši cilvēki. No agras bērnības atceros radu saietus mūsu mājās un tikšanās reizēs vienmēr spēlēja un dziedāja, tā kā tas man jau bija asinīs. Kad 9. klasē vaicāja, par ko es vēlos kļūt, tad pārliecināti atbildēju, ka vēlos kļūt mūzikas skolotāja. Sapni sāku piepildīt tikai vidusskolā, kad vecāku atbalstīta iestājos Vecumnieku mūzikas un mākslas skolā, dziedāju koros, bet vēlāk Liepājas Universitātē sāku studēt mūzikas pedagoģiju. Man ļoti patīk būt mūzikas skolotājai, tā ir mana sirdslieta.
S. Kalniņa: Man bērnībā ļoti patika dziedāt un agri sāku arī mācīties dziedāt. Pirmie ierosinātāji, lai mācos mūzikas skolā, protams, bija vecāki, jo pati jau īsti nezināju, ko tas nozīmē un kas sagaida. Gulbenes mūzikas skolā apguvu klavierspēli un pēc tam Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā kordiriģēšanu. Ar Antru iepazinos Liepājas Universitātē, kur uzsāku studēt mūzikas pedagoģiju.
Kad un kam radās ideja, ka par mūzikas mācīšanu varat un vēlaties arī dalīties ar citiem?
A. Balgalve: Kad sākās kovida pandēmija un attālinātās mācības, savus izveidotos mācību materiālus demonstrējām vebinārā mūzikas skolotājiem. Kādu dienu Santa ieminējās, ka ir izdevniecība “Skolas Vārds” un nolēmām par savu pieredzi uzrakstīt rakstu. Tas prasīja vismaz trīs dienas, jo apsvērām katru vārdu. Pēc pirmās publikācijas un redakcijas iedrošinājuma turpinājām ik pa laikam rakstīt.
S. Kalniņa: Attālinātās mācības bija laiks, kad visi meklējām jaunas iespējas un virzienus. Tad arī sākās mūsu abu sadarbība, jo secinājām, ka ir kopīgs redzējums par to, kādai vajadzētu būt mūzikas mācību stundai.
A. Balgalve: Abas tobrīd strādājām ar skolēniem no 1. līdz 9. klasei un tās ir 15 stundas nedēļā. Nevar noliegt, ka sēdējām ar saķertām galvām pie datora, līdz nospriedām kopā gatavoties mācību stundām, tādejādi būs mazāks darba apjoms. Svētdienas vakaros organizējām savas darba sapulces, lai vienotos, ko pa nedēļu darīsim. Stundas sākām veidot pēc jaunās kompetenču pieejas. Santa izveidoja arī digitālo platformu.
Kas mainījās līdz ar jauno pieeju?
S. Kalniņa: Lielāks uzsvars ir uz praktisko muzicēšanu, man patīk, ka ir iekļauta arī jaunrade un radošums, lai bērns var daudz un dažādi izpausties. Mācību saturs ir sistemātiskāks, strukturētāks un pēctecīgāks, tādēļ bērniem ir vieglāk mācīties. Ir daudz interesantu tēmu.
A. Balgalve: Stundās ļoti labi var novērot mūsdienu jauno paaudzi, īpaši mazākajās klasēs. Bērnus vēlos salīdzināt ar kompasu. Atliek piedāvāt mācību materiālu un vērot, uz kurieni kompass slīd un skolotājs virzās līdzi. Ja bērni aizraujas, tad viss notiek.
A. Balgalve: Jā, ir būtiski, lai stunda ir interesanta, aizraujoša, radoša un, ja vēl noslēgumā ir neliels knifiņš, piemēram, ar mūziku saistīta digitālā spēle, tad laiks paskrien nemanot. Ja bērni ir iekšā muzicēšanā, tad skolotājam nav jācīnās ar uzvedības problēmām. Veidojot grāmatu un darba burtnīcu, esam ņēmušas vērā mācību programmu, taču saturu esam pielāgojušas bērnu interesēm un mazāk akadēmisku.
S. Kalniņa: Mērķis bija, lai skolēni mūzikas stundas gaidītu un uz tām nāktu ar prieku.
Vai esat saņēmušas atsauksmes arī no kolēģiem, vai izmanto grāmatu un darba burtnīcu?
Vebināros un konferencēs mūzikas skolotāji saka atzinīgus vārdus, ka mūsu radītais ir bērniem saistoši, tāpat atzīst, ka līdz šim jaunu materiālu vispār nav bijis, tādēļ tagad ir liels atbalsts, ka var paņemt grāmatu un darba burtnīcu. Ikdienā mūzikas skolotāji ir ļoti noslogti, jo jāvada arī interešu izglītības nodarbības, kori, ansambļi utt. Viena kolēģe atzinās, ka mūsu materiāli viņai atvieglo dzīvi un stundām 1. klasei papildus vairs pat nav jāgatavojas.
S. Kalniņa: Ilgu laiku mūzikā kā mācību priekšmetā nekas tamlīdzīgs nav bijis. Uzskatu, ka tas ir drosmīgs solis uz priekšu – ar jaunu skatījumu un pieeju, kā to varētu darīt.
A. Balgalve: Noteikti ir jāsaka liels paldies izdevniecībai “Skolas Vārds” par uzticēšanos un dāvāto iespēju radīt mācību grāmatu un darba burtnīcu 1. klasei, būt komandā, kas bagātinājusi mūsu redzesloku, radot izpratni, ka var strādāk arī citādāk. Šajā projektā pieredzējām daudzas veiksmīgas sadarbības, un īpašs paldies par to projekta vadītājai Vitai Pļaviņai.
Ko esat sapratušas, kas uzrunā tieši bērnus?
S. Kalniņa: Esam novērojušas, ka skolēni mācās ar lielāku interesi tad, ja viņiem tiek piedāvāts vizuāli pievilcīgs, interaktīvs, moderns tēmas izklāsts, kas ir ērti lietojams, viegli uztverams un saistīts ar reālo dzīvi.
A. Balgalve: Arī darba burtnīca ir krāsaina un bērniem ir prieks, ieraugot krāsainas notis. 
S. Kalniņa: 1. klasē lasīt un rakstīt prasme daudziem tiek vēl attīstīta, tādēļ attēli rosina skolēnu domāt par stundā apgūstamās dziesmas saturu, kā arī palīdz bērnam atcerēties dziesmas vārdus.
A. Balgalve: Mācību grāmatas saturu papildina kvadrātkodi. Tos nolasot, skolēni var piekļūt audio un video failiem, kuros skaidrota mūzikas teorija vai dzirdams mūzikas instrumenta skanējums. Piemēram, par gadskārtu svētkiem ir audio ieraksts, kuru skolēns var klausīties, ja arī vēl tekoši un raiti nelasa, tādejādi ir alternatīva, lai iegūtu nepieciešamo informāciju.
S. Kalniņa: Strādājot izdevniecības komandā, ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar folkloristi un mūziķi Aīdu Rancāni, kura palīdzēja radīt mācību stundas par gadskārtu svētkiem. Skaņu failos ir izvēlēti ieraksti ar dažādiem instrumentiem, lai bērniem būtu interesanti.
Kāpēc, jūsuprāt, arvien vairāk skolās ir mūzikas skolotāju trūkums?
A. Balgalve: Manuprāt, slodze ir liela un daudzi skolotāji izdeg. Darba apjoms ir milzīgs, jo nav tikai mācību stundas. Kad tuvojas koncerti un konkursi, ir jāgatavo repertuārs, notiek mēģinājumi, tāpēc darbs jau nebeidzas, aizverot skolas durvis.
Kur jūs abas ņemat enerģiju? Piemēram, 2021. gadā Antra Balgalve nominēta par Bauskas Gada skolotāju. Tobrīd strādājāt Vecsaules pamatskolā, veidojāt starpdisciplināras stundas vēsturē un mūzikā par apgaismību arhitektūrā un mūzikā.
A. Balgalve: Tobrīd piekritu veidot materiālus skolēniem no 7. līdz 9. klasei, un intensīvi strādājām kopā ar vēstures skolotāju Laumu Zariņu. Dažkārt, lai tam visam sagatavotos, strādājām līdz pulkstens 2 naktī. Pēc tam ar šo pieredzi dalījāmies arī konferencēs. Skolās jau nav īpaši daudz skolotāju, kas ir gatavi lielam papildu darbam, lai radītu šādas stundas. Protams, ir gandarījums, ka paveikto novērtēja un saņēmu titulu – Gada skolotāja.
Santa, jūs atkal Dobeles mūzikas skolā organizējat dažādus pasākumus, lai visi var radoši izpausties – ne tikai muzicēt, bet rakstīt dzeju, gleznot u.tml. Kur smeļat idejas?
S. Kalniņa: Idejas rodas darot un aizrauj arvien vairāk, jo saproti, cik tas ir interesanti. Daudzas ierosmes nāk no citiem skolotājiem un atliek tikai atbalstīt. Vispārējā izglītībā ļoti atbalstu starpdisciplinārās stundas, piemēram, ar skolotāju Viju Ozolu veidojām šādas stundas mūzikā un matemātikā. Tā man bija arī bakalaura darba pētījuma tēma. Turpinājām arī ar Ilgu Brigmani-Briģi, kura ir viena no autorēm matemātikas grāmatai 1. klasei, tāpat mūziku sasaistām ar vizuālo mākslu, dabaszinībām.
A. Balgalve: Kad pārņem entuziasms un galvā dzimst ideja, tad nedomā ne par laiku, ne atlīdzību, jo iecere ir jārealizē – lūzt vai plīst!
Jūs vairākkārt teicāt, ka vēlaties, lai bērniem stundās ir interesanti, bet kā ir vērtēt viņu sniegumu, kādas ir jūsu domas par iecerēto vērtēšanas pieeju?
A. Balgalve: Ir vērtēšanas kritēriji, pēc kuriem vadāmies, taču zināmā mērā tas ir subjektīvi. Skolotājam pašam ir jābūt ļoti kompetentam, daudzpusīgam un ar elastīgu domāšanu, lai ar paredzēto vērtēšanas sistēmu bērnu neiedzītu kompleksos. Ne katrs bērns būs mūziķis vai dziedātājs, bet jānovērtē, ko viņš spēj konkrētā brīdī. Nenoliedzami vairāk varam novērtēt zināšanas mūzikas teorijā, bet grūtāk ir dot vērtējumu par dziedāšanu un jaunradi.
S. Kalniņa: Manuprāt, vērtējumam vairāk ir jābūt kā atbalstam, kas ierosina darīt tālāk, sasniegt vairāk. Ar vērtējumu ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai bērna ceļš mūzikas izzināšanā turpinātos.
A. Balgalve: Ir dzirdēti daudzi piemēri, kad cilvēki stāsta, ka viņus korī neņēma un viņiem mūzika riebās, bija nesekmīgi. Mēs nevēlamies, lai skolā bērni tā justos, tādēļ katrā bērnā ir jāpamana labais un tas ir jāakcentē. Piekrītu, ka ir jāzina, ko ar vērtējumu vēlas panākt.
Jūs esat izstrādājušas arī pašvērtēšanas metodiku, vai skolēniem izdodas sevi novērtēt?
S. Kalniņa: Manā pieredzē tas ir bijis ļoti dažādi – ir bērni, kuriem ir zems pašvērtējums un ir arī, kam tas ir pārāk augsts, taču netrūkst arī objektīvi sevis vērtētāji. Tā ir prasme, kuru bērns mācās un liela loma ir skolotājam, kuram jāpalīdz šo prasmi apgūt.
Cik svarīgi ir skolotājam dzirdēt atzinīgus vārdus par to, ko darāt?
A. Balgalve: Ikdienā jau negaidām, lai nemitīgi slavētu, bet, protams, tas ir medus sirsniņai, ja kāds pasaka: tev labi sanāk, tev izdodas. Rodas spārniņi, kas paceļ jaunam ideju lidojumam, rada tonusu.
S. Kalniņa: Piekrītu, jo viedokli no malas ir derīgi dzirdēt. Šī jau ir tikai mūsu pieredze.
Kā jūs pieņēmāt Skola2030 pilnveidoto mācību saturu?
A. Balgalve: Sākumā bija neliels apmulsums, jo gaidīju kaut ko vairāk. Kompetenču pieeja skolotājos radīja diezgan lielu stresu, vairākums nebija gatavi lielajam darbam, ko nācās katram patstāvīgi ieguldīt, lai gatavotu mācību materiālus. Skolotāju reakcijas bija saprotamas.
S. Kalniņa: Izglītībā jau nekas nestāv uz vietas un visu laiku kaut kas ir jāpilnveido, jāpapildina. Ir jāiet līdzi laikam un jāpiemērojas situācijai, bērnu vajadzībām.
Ar kādu mērķi esat radījušas skolotāja rokasgrāmatu?
S. Kalniņa: Tajā ir ietverts tematiskais plāns visam mācību gadam 1. klasē, sniegti paskaidrojumi grāmatā minētajiem apzīmējumiem, pievienotas saites uz audio failiem, tāpat metodiskie ieteikumi, kā izmantot mācību grāmatu un burtnīcu, ir arī muzikālo spēļu apraksti.
A. Balgalve: Rokasgrāmata ir kā palīgs, kas skaidro, kā strādāt ar uzdevumiem.
Vai turpinājums sekos?
A. Balgalve: Jau top mācību grāmata un darba burtnīca 2. klasei. Tā kā pēdējos divus gadus nestrādājām skolā, esam secinājušas, ka ikdienā mūzikas skolotājs ir pārslogots, bet mums bija laiks vairāk padomāt par saturu un uzdevumiem topošajai grāmatai.
S. Kalniņa: Tas deva vairāk laika radošumam. Ja katru dienu ir jāiet klasē, jāgatavojas un jāvada septiņas stundas, tad būtu daudz grūtāk, jo radošums nav bezgalīgs.
A. Balgalve: Tomēr ilgstoši nestrādājot skolā, šādus mācību materiālus arī nevar radīt. Radoša pauze ir nepieciešama, taču ceram, ka ar pašu radītajiem mācību līdzekļiem atkal strādāsim ar 1. un 2. klases skolēniem. Caur mākslu un mūziku bērnu var pacelt, ja citos mācību priekšmetos iespējams viņam ir grūtības izpausties. Daudziem bērniem ir nepieciešams atbalsts – gan talantīgajiem, gan domājot par iekļaujošu izglītību un bērnus ar īpašām vajadzībām, kuri dažkārt atplaukst tieši mūzikā.
Ilze Brinkmane I Skolas Vārds
